viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Agnesi


Agnese Sokolovska – „Es neticu, ka es tur biju!”

Agnese Sokolovksa (17) tikai pirms diviem mēnešiem ir atgriezusies no sava apmaiņas gada Jaunzēlandē. Lai gan sākotnēji viņa cerēja, ka apmaiņas gadu pavadīs Austrālijā, galu galā – tā bija Jaunzēlande. Agnese aizvien ar domām ir tur, un pati saka, ka joprojām nespēj noticēt, ka tas viss notika ar viņu. Apmaiņas gads Jaunzēlandē bijis tik iespaidīgs, ka tā apraksts pāris jautājumos un atbildēs absolūti nav iespējams.

Kā tu izlēmi doties apmaiņas gadā un turklāt vēl tik tālu – uz Jaunzēlandi?


Doma, ka braukšu apmaiņas gadā, sēdēja manī jau ilgi. Turklāt – arī jau no 11 gadu vecuma biju braukājusi uz internacionālajām vasaras nometnēm. Līdz ar to – zināju, ka labprāt gribētu braukt apmaiņas gadā, bet neko konkrētāk nebiju izdomājusi. Tad sagadīšanās pēc mana draudzene Emīlija, kas arī bija bijusi apmaiņas gadā, ieminējās, ka YFU Latvija rīko INFO vakaru. Atnācu un tad arī izlēmu, ka pilnīgi noteikti gribu braukt. Eiropa šķita tuvu, man likās – ja braucu uz gadu – jābrauc kaut kur tālu. Āzija atkrita uzreiz, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka nebūtu spējīga iemācīties nevienu šī kontinenta valsts valodu! Dienvindamerikas valstis mamma man uzreiz aizliedza, bet Amerika mani vienkārši nesaistīja. Palika Austrālija! Pieteicos Austrālijai, bet Austrālijai un Jaunzēlandei ir viens YFU birojs, līdz ar to – piesakoties apmaiņas gadam uz kādu no šīm valstīm, Tu nekad īsti nezini, kurā valstī – Austrālijā vai Jaunzēlandē - nonāksi. Man zvanīja no YFU Latvija biroja un pateica, ka man ir viesģimene Jaunzēlandē.

Kādas bija Tavas sajūtas, kad to uzzināji?

Atceros, ka biju samulsusi... Sajūsmā nebiju, jo biju noskaņojusies, ka braukšu uz Austrāliju. Tad sekoja vēl viens sajūtu vilnis – uzzināju, ka dzīvošu maori pilsētā Rotorua, ka dzīvošu ģimenē ar omīti un mācīšos meiteņu skolā. Tas viss mani baidīja. Bet – tagad jāsaka – velti!

Vai atceries savu pirmo dienu tur?

Atceros, ka brauciens bija garš – no brīža, kad izgāju pa savas mājas durvīm Rīgā līdz nokļuvu savās jaunajās mājās tur – pagāja 50 stundas! Tad vēl, nosēžoties Jaunzēlandes lidostā, man bija 5 stundas jāgaida ungāru meitene – apmaiņas skolniece, jo tikai tad mums brauca pakaļ un veda uz pilsētu Rotorua. Pirmās dienas nebija vieglas – man bija jetlag, daudz gulēju un cēlos, kad tur bija naktis. Otrajā dienā mani aizveda pie ezera, kura krastā atrodas Rotorua pilsēta – tas skats bija tik iespaidīgs. Atceros, ka tajā brīdī mani pārņēma tā sajūta – es esmu šeit un te ir tik skaisti!

Tu mācījies meiteņu skolā, vai ne?

Jā, es biju dabūjusi savu skolas formu – svārciņus un bordo džemperīti. Un bija pateikts, ka ziemā obligāti jābūt, piemēram, zeķbiksēm un slēgtajām kurpēm. Savukārt vasarā varēja nēsāt parastas sandales. Skolas forma mainījās, kad februārī, sākoties jaunajam mācību gadam, es sāku iet 13. klasē, tad arī vajadzēja nēsāt žaketītes... Pirmajā skolas dienā man arī piešķīra savu uzticamības personu skolā – meiteni, kura man it kā visu pastāstīja, parādīja. Atceros, ka sākums skolā bija grūts. Man nebija daudz draugu, nevienam neinteresēja, ko es te esmu atbraukusi darīt. Turklāt – arī par spīti tam, ka pārvaldīju angļu valodu, sākumā saprasties bija ļoti grūti viņu akcenta dēļ. Skolotāji bieži vien lietoja izteicienus vai vārdus maori valodā, kas ir otra oficiālā valoda tur. Izvēlējos 5 mācību priekšmetus – matemātiku, tūrismu vēl šo to, bet ļoti interesanti, ka otrā pusgadā izvēlējos arī, piemēram, tādu mācību priekšmetu, kuru varētu tulkot kā viesmīlība, kur mācījāmies gatavot kafijas ļoti profesionālā līmenī. Tagad varu strādāt par baristu! Interesanti, ka skolas dzīve ir sadalīta pa „mājām”, kas savā starpā mācību gada ietvaros it kā sacenšas. Piemēram, ja kāds nokavē mācību stundu, nāk nost punkti no „mājas” kopējiem punktiem. Katra mācību gada sākumā visi skolēni 3 dienas pavada īpašā nometnē, kur sadraudzējas, saliedējas. Tā kā mācību gads sākas februārī, es skolā ierados mācību gada vidū, tas man mazliet apgrūtināja iepazīšanos un sadraudzēšanos.

Kādas ir lielākās atšķirības starp skolu te un skolu Jaunzēlandē?

Vēl bez tā, ka mācījos meiteņu skolā un ka man bija skolas forma, atšķirīga bija arī skolēnu novērtēšana. Katram skolēnam liek nevis atzīmes, bet katram ir jāsakolekcionē punkti, kuriem arī ir vērtības. Es, piemēram, mācījos arī bioloģiju. Man ļoti patīk bioloģija – teorētiski tur viela bija tā pati, ko apgūstu šeit, bet mums, piemēram, bija mācību ekskursijas – bioloģijas stundā braucām uz jūrmalu pētīt akmeņaino piekrasti. Man ļoti ļoti patika! Un tūrisma klasē tajā gadā tēma bija Jaunzēlande! Tieši man piemēroti! Skolā ļoti daudz jāstrādā ar datoru un mājas darbu praktiski nebija.

Ko Tu darīji pēc skolas? Vai piedalījies kādos skolas pulciņos?

Skola parasti bija līdz aptuveni trijiem pēcpusdienā. Pēc tam ar draudzenēm vienmēr izdomājām pašas, kā aizpildīt brīvo laiku. Bet vispār Jaunzēlandē jauniešu vidū ļoti populāri ir nodarboties ar sportu – jebkādu sporta veidu! Un mani pārsteidza tas, ka ļoti liela daļa jauniešu pēc skolas strādā. Es ļoti daudz laika gan pēc skolas, gan nedēļas nogalēs, gan brīvlaikos ceļoju, jo Jaunzēlande ir tik iespaidīga! Es staigāju pa ledājiem, peldēju kopā ar savvaļas delfīniem, devos izjādē ar zirgu pa vietām, kur filmēts „Gredzenu pavēlnieks”, peldējos ūdenskritumos, lecu no klintīm, izlecu ar gumiju... Jaunzēlande ir neaptverami iespaidīga vieta uz zemes!

Kādi ir jaunzēlandieši? Kāda bija Tava viesģimene?

Vispār jaunzēlandieši ir jauki, sirsnīgi. Piemēram, kad gāju skriet – pretimnācēji vienmēr smaidīja un sveicināja. Rotorua principā ir maza pilsētiņa, kurā dzīvo ļoti daudz maori. Uz viņu fona – es blonda un ar zilām acīm - ļoti izcēlos. Kopumā jāsaka – jaunzēlandieši ir jauki, atvērti un pretimnākoši, bet tādus labus draugus iegūt ir grūti. Manā viesģimenē bija tikai mamma – 60 gadus veca omīte. Sākumā, kad uzzināju, ka dzīvošu kopā ar omīti, sabijos. Domāju – ka visu laiku nāksies būt mājās un pavadīt laiku kopā ar viņu. Bet jau pirmajā dienā, kad tur ierados – viņa pateica – ej ārā, nesēdi mājās un izbaudi laiku šeit. Mums bija brīnišķīgas attiecības – viņa bija ārkārtīgi sirsnīga, jauka. Tik jauka, ka manas draudzenes arī ļoti daudz laika pavadīja manās mājās... Man ar viesomīti bija rituāls – katru vakaru gatavoju viņai tēju un kopā skatījāmies TV programmu. Viņa aizrāvās ar puķu audzēšanu, un mēs kopā piedalījāmies daudzos konkursos. Neskatoties uz to, ka viņas mājās biju 27. apmaiņas skolēns, nekad neaizmirsīšu viņas labestību un sirsnību, ko jutu visa gada garumā.

Vai jaunzēlandieši zināja, kur atrodas Latvija?

Rotorua ir izteikta maori pilsēta Jaunzēlandē. Manā skolā bija ļoti daudz meiteņu, kas vispār nekur nebija ārpus šīs pilsētas bijušas. Sava apmaiņas gada laikā, kad stāstīju, kur atrodas Latvija, man pāris reizes arī uzdeva jautājumu, kur atrodas Eiropa? Jaunzēlandē es iepazinos ar savu labāko draudzeni – viņu sauca arī Agnese, viņa arī bija YFU apmaiņas skolniece no Norvēģijas. Mēs kļuvām par ļoti ļoti labām draudzenēm un visu darījām kopā. Kad Agnese teica, ka viņa nāk no Norvēģijas, daudzi to zināja. Teorētiski – man būtu bijis vieglāk teikt, ka es arī kaut kur no turienes nāku, jo Latvija jau atrodas tuvu. Bet es izvēlējos stāstīt, kur ir Latvija, jo kad tomēr satiku kādu, kas zināja, kur Latvija atrodas, tā bija fantastiska sajūta!

Vai apmaiņas gads Jaunzēlandē pagāja ātri?

Jā, ļoti. Man bija tik daudz piedzīvojumu, tik lieliski draugi un ģimene, tik interesanti notikumi. Un tik iespaidīgi dabas skati, tik interesantas ekskursijas... Ja tu pats gribēsi, ja tu pats iesi un darīsi, tad apmaiņas gads būs foršs. Jaunzēlande ir tāda vieta, kur nevar sēdēt mājās. Un kad reiz esi sācis ceļot, tad nevar beigt to darīt. Pēc šī apmaiņas gada esmu ieguvusi ģimeni un draugus uz mūžu, citādāku skatu uz pasauli, nenovērtējamu dzīves pieredzi, valodu un esmu kļuvusi par atvērtāku cilvēku. Visvairāk tas, vai apmaiņas gads būs izdevies, ir atkarīgs no pašiem apmaiņas skolēniem - viņu attieksmes un gribasspēka.