viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Madaru


Madara Kleina – „Dzīvei tagad ir pavisam cits uzrāviens!”

Madara Kleina (19) apmaiņas gadā devās pēc pamatskolas absolvēšanas – Ungārijā viņa pavadīja 2012./13. mācību gadu. Madara ir pagaidām vienīgā YFU Latvija skolniece, kas savu apmaiņas gadu izvēlējās pavadīt Ungārijā. Kāpēc viņa neizvēlējās ASV vai Vāciju un ko uzskata par lielākajiem ieguvumiem pēc sava apmaiņas gada Budapeštā – Madara stāsta intervijā.

Pastāsti - kā Tev ienāca prātā doma, ka vēlies doties apmaiņas gadā?


Kad mācījos vēl tikai 7. klasē, uzzināju par iespēju vienu vidusskolas mācību gadu pavadīt citā pasaules valstī. Kādā ziemas brīvlaika dienā, klejodama interneta plašumos, uzdūros bijušās YFU apmaiņas skolnieces Elīnas Macius blogam, kurā viņa aprakstīja savu raibo ikdienu, dzīvojot un mācoties ASV. Elīnas pieredze man likās ārkārtīgi iedvesmojoša, ar milzu sajūsmu paziņoju mammai un tētim, ka pēc pamatskolas absolvēšanas vēlos doties apmaiņas gadā. Šķiet, vecāki to uztvēra kā mirkļa iegribu, taču, laikam ritot, nespēju vien beigt runāt par šo iespēju. 2010. gada vasarā kopīgi nolēmām kļūt par viesģimeni vācu apmaiņas skolniecei, lai izjustu YFU gadu ārzemēs “no otras puses”. Kad vecāki redzēja, ka Lina nieka 10 mēnešos lieliski iemācījās latviešu valodu, paplašināja redzesloku, ieguva jaunus draugus visās pasaules malās, kā arī kļuva daudz patstāvīgāka un pašpārliecinātāka, vairs nebija divu domu - zaļā gaisma tika dota arī manam apmaiņas gadam.

Tu esi pirmā un pagaidām arī vienīgā no YFU, kas savu apmaiņas gadu izvēlējās pavadīt Ungārijā! Kāpēc tieši Ungārija?

Lēmumu par došanos apmaiņas gadā biju pieņēmusi ļoti laicīgi, tāpēc paspēju izvērtēt visdažādākos variantus un vairākkārt domas kardināli mainīt, taču, godīgi sakot, nekad nebūtu iedomājusies, ka beigu beigās liktenis mani aizvedīs tieši uz Ungāriju! Sākotnēji, kā jau lielākā daļa jauniešu, sapņoju par ASV, tomēr ar laiku sapratu, ka vēlos ko neordinārāku – tā dzima ideja braukt uz Argentīnu. Diemžēl mani vecāki bija kategoriski pret, viņus biedēja iespaidīgais attālums. Pat nonācām līdz sekojoša ultimāta uzstādīšanai - apmaiņas gadā palieku Eiropas robežās vai nebraucu apmaiņas gadā vispār. Tā kā ar ģimeni jau bijām paspējuši apskatīt lielāko daļu Eiropas valstu, bet alku, lai izvēlētā zeme ir man pavisam sveša, nes pārsteigumus un atrodas kaut nedaudz uz dienvidiem, lēmu par labu, pēc manām domām, “eksotiskākajai” no YFU piedāvātajām – Ungārijai.

Kā noritēja Tava gatavošanās apmaiņas gadam?

Interesanti, ka gadā pirms manas aizbraukšanas, mammas darba vietā kā praktikanti tika pieņemti divi ungāru studenti, un es, protams, nelaidu garām izdevību iepazīties ar šiem jauniešiem. Mūsu tikšanās reizes bija ļoti interesantas - stundām ilgi runājām par Ungārijas kultūru, vēsturi un tradīcijām, klausījāmies ungāru mūziku, apguvu ikdienā nepieciešamākos vārdus un frāzes iepriekš nedzirdētajā valodā. Spilgti atceros Evas un Zoltāna pārsteigtās sejas, kad pirmo reizi nosaucu savu vārdu – izrādās, ka ungāriski madár nozīmē „putns”. Tas nepaslīdēja garām arī visiem pārējiem Ungārijas iedzīvotājiem, apmaiņas gadā nereti tiku dēvēta par madárka – putniņu. :) Viesģimeni man atrada ļoti ātri (jau februārī), tādēļ pirms ierašanās veltījām diezgan daudz laika savstarpējai komunikācijai. Aptuveni reizi mēnesī sarakstījāmies Facebook, nevarētu teikt, ka uz Ungāriju devos kā balta lapa – daudz kas par viesģimenes paradumiem un dzīvi jau bija zināms.

Kāda bija klasesbiedru, paziņu, draugu attieksme par Tavu lēmumu doties apmaiņas gadā?

Vienaudžiem mans lēmums šķita atbalstāms, taču neizpratni radīja valsts izvēle – simtiem reižu nācās skaidrot, kāpēc savu apmaiņas gadu vēlos pavadīt tieši Ungārijā, nevis, viņuprāt, kādā “jēdzīgākā” valstī, piemēram, Vācijā vai ASV. Jāpiebilst, ka ar šādu attieksmi saskāros ne tikai no jauniešu, bet arī pieaugušo puses, sabiedrībai vēl aizvien ir daudz stereotipu un aizspriedumu pret šo valsti.

Vai atceries pirmo brīdi, kad sastapies ar savu viesģimeni klātienē?

Savu viesģimeni pirmo reizi sastapu sagatavošanas nometnes pēdējā dienā, kad viesģimenes ieradās pēc saviem viesskolēniem. Tas bija ārkārtīgi satraucošs, taču skaists un neaizmirstams mirklis – katram apmaiņas skolēnam ungāru valodā bija dažos teikumos jāpastāsta par sevi, lai visām ģimenēm nodemonstrētu, ko nometnes laikā esam iemācījušies. Pēc tam devāmies sasveicināties ar viesģimenēm, protams, pa ungāru modei - sabučojoties uz abiem vaigiem. Man kā ziemeļeiropietei, kas ar svešiniekiem radusi ievērot zināmu distanci, tas bija pirmais kultūršoka moments, taču, atgriežoties Latvijā, pāris reižu nošokēju līdzcilvēkus, jo šāda sasveicināšanās jau bija iestrādājusies kā reflekss. :)

Pastāsti, kāda bija Tava viesģimene?

Manā viesģimenē iztikām bez īpašiem noteikumiem, taču galvenās vērtības bija cieņa vienam pret otru, atklātība un savstarpēja uzticība. Lielu nozīmi piešķīrām kopīgai laika pavadīšanai, kas reizēm nenācās viegli ģimenes locekļu atšķirīgo dienas režīmu dēļ – mans viestēvs strādāja līdz vēlam vakaram, viesmāte bija tāda kā “mājsaimniece uz pusslodzi”, proti, rītos devās prom pēdējā un jau agrā pēcpusdienā brauca mājās no darba, bet viesmāsai bija miljons ārpusskolas aktivitāšu, kas nozīmēja, ka darba dienās mājās viņa bija sastopama reti, tādēļ svarīgs ikdienas rituāls bija kopīga un ilga vakariņošana. Nedēļas nogalēs nereti uzņēmām viesus vai paši ciemojāmies pie kādiem radiem, apceļojām Ungāriju, apmeklējām muzejus, koncertus, teātra izrādes. 99% man pazīstamo ungāru ģimeņu ļoti nozīmīga tradīcija ir ikgadējs slēpošanas brauciens – mašīnā tiek sapakots inventārs, ēdiens, galda spēles un visa ģimene dodas apmēram nedēļu garā ceļojumā uz Austrijas vai Itālijas kalnu kūrortiem. Man šo prieku laimējās izbaudīt veselas divas reizes! Februārī lielākā daļa skolu organizē īpašu slēpošanas brīvlaiku. Savukārt vasaras sezonā, tā kā Ungāriju neapskalo jūra, sevišķi iecienīta ģimenes atpūta pie Adrijas jūras Horvātijā – par šo pieredzi man krājumā kāds mazliet komisks stāsts. Divas nedēļas pēc manas atbraukšanas, sekojot manas viesģimenes nelaužamajai augusta tradīcijai, sēdāmies auto, lai dotos uz nelielu, brīnumskaistu Horvātijas ciematiņu. Viss noritēja gludi līdz brīdim, kad, 5 stundas braukuši, nokļuvām pie Horvātijas robežas, kur robežsargi konstatēja, ka abu viesvecāku autovadītāja apliecībām jau vairāk nekā gadu beidzies derīguma termiņš – pats neticamākais, ka nevienam no viņiem par to nebija ne jausmas. :) Pēc garām runām Horvātijā mūs tomēr ielaida, taču, atskatoties uz piedzīvoto, secinu, ka šis smieklīgais atgadījums kalpoja kā ledus laušana starp mani un viesģimeni – todien pirmo reizi aizmirsu, ka šie cilvēki nav mana “īstā” ģimene.

Kā pāris vārdos Tu raksturotu Ungāriju – kāda tā ir, kādi ir tās iedzīvotāji?

Ungāri ir ļoti sirsnīgi, viesmīlīgi un izpalīdzīgi cilvēki, kas vēl arvien tuvi savām senajām tradīcijām, tomēr par superatvērtiem viņus nenosauksi – paies kāds laiks, kamēr būsi pilnībā iemantojis ungāra uzticību, taču jāatzīst, ka tas izdarāms ievērojami ātrāk nekā ar ziemeļniekiem. Nācijai raksturīgs konservatīvisms un brīžiem pat nedaudz uzspēlēta pieklājība, šķiet, ne no vienas citas tautas neesmu dzirdējusi tik daudz atvainošanos, “lūdzu” un “paldies”. Puiši jau kopš agras bērnības audzināti par džentlmeņiem, jūtams ārkārtīgi liels respekts pret jebkura vecuma meitenēm un sievietēm. Ja kaut kur dodies kopā ar daiļā dzimuma pārstāvi, pieņemts viņai izmaksāt, pat neskatoties uz to, ka esat tikai draugi. Ungāri nemīl zemtekstus un izlikšanos, komunikācijā ir diezgan tieši. Savas emocijas izrāda nekautrēdamies, bieži atļaujas būt visai sentimentāli. Lielu lomu ieņem ēšanas kultūra – mātes vienmēr uztraucas par to, vai ģimene ir kārtīgi paēdusi, nevienā pamatīgā pusdienu maltītē neiztiek bez trim ēdieniem.

Vai atceries savu pirmo dienu Ungārijas skolā?

Pirmajā skolas dienā atkal sajutos kā pirmajā klasē – skolas foajē viesmāte mani nodeva klases audzinātājas rokās. Pa ceļam uz 10.d klases telpu audzinātāja mani lauzītā angļu valodā izprašņāja un ievāktos pamatfaktus izmantoja, lai nedaudz vēlāk stādītu mani priekšā jaunajiem klasesbiedriem. Pēc viņas runas bija pienācis laiks manai – kā dzejolīti noskaitīju tos pašus sagatavošanas nometnē iemācītos teikumus, ar kuriem prezentējām sevi viesģimenēm. Nekad neaizmirsīšu klasesbiedru pārsteigtās sejas, jo Ungārijā apmaiņas skolēni ir reta parādība. Starpbrīdi pie manis uzreiz pienāca kāda drosmīga meitene, kura, kā vēlāk izrādījās, bija vislabākā angļu valodas pratēja, un drīz vien viņas piemēram sekoja arī pārējie klasesbiedri. Jau nākamās stundas laikā līdz manam solam atceļoja angliski pārrakstīts stundu saraksts, dienas beigās viena no klasesbiedrenēm man uzdāvināja skolas automātā nopirktu tradicionālo ungāru saldumu Túró Rudi. Vienaudžu atbalstu un sirds siltumu jutu no pirmās līdz pēdējai skolas dienai. Arī ģeogrāfijas mācīšana Ungārijā ir līmenī – visi spēja pateikt, kur atrodas Latvija, neņemot talkā karti. Sperot kāju pār jaunās skolas slieksni, protams, neiztiku arī bez dažādiem kurioziem un pārpratumiem. Iepriekš nebiju informēta, ka Budapeštā dzīvo ļoti daudz vjetnamiešu, kas lieliski integrējušies vietējā kultūrā un tiek uztverti kā ungāri, tāpēc, kad pirmajā skolas dienā savā klasē pamanīju kādu aziātu izcelsmes meiteni, nopriecājos, ka nebūšu vienīgā apmaiņas skolniece. Kad pie viņas piegāju un uzsāku sarunu ar jautājumu: “Vai tu arī te esi apmaiņas gadā?” meitene uz mani tā dīvaini paskatījās un atbildēja: “Nē, es šeit dzīvoju!” :)

Kāda ir turienes tipiskā skolas diena?

Tipiska skolas diena sākas 8:00 un beidzas ap pustrijiem pēcpusdienā, man parasti bija ne mazāk par piecām un ne vairāk par septiņām mācību stundām. Viena mācību stunda ilgst 45 minūtes, bet starpbrīži ir 15 minūtes gari. Netiek izdalīts sevišķs pusdienu starpbrīdis (kas man šķiet diezgan ironiski, ņemot vērā, cik lielu lomu ungāru dzīvēs spēlē ēdiens un viss ar to saistītais ), daži skolēni kādā no 15 minūšu starpbrīžiem pusdienoja skolas ēdnīcā, taču lielākā daļa izvēlējās ņemt ēdienu līdzi no mājām (arī es). Ungārijā skolēnu sasniegumus vērtē 5 ballu skalā, kur augstākā atzīme 5; lai kontroldarbs būtu nokārtots sekmīgi, jāiegūst vismaz 2 balles.

Vai mācību priekšmeti bija citādāki?

Mācību priekšmeti īpaši neatšķīrās no tiem, kurus mācījos Latvijā, vienīgā izmaiņa bija spāņu valodas stundas krievu vai vācu valodas vietā. Arī ungāru vidusskolēni apgūst matemātiku, dzimto valodu, vēsturi, ģeogrāfiju, dabaszinātņu priekšmetus, divas svešvalodas u.c.

Kāda bija skolotāju attieksme pret Tevi – apmaiņas skolnieci no Latvijas?

Skolotāji pret mani izturējās ar sapratni un palīdzēja valodas apguvē, cik vien spēja. Stundās, kad kādā no priekšmetiem apspriedām globālus jautājumus, man vienmēr tika dota iespēja izteikt savu viedokli un pavēstīt, kā problēma izskatās no latvieša perspektīvas. Īpaši liels paldies jāsaka angļu valodas skolotājam, kurš, sapratis, ka mans angļu valodas līmenis ir ievērojami augstāks nekā pārējiem skolēniem, (pārpratuma dēļ mani ievietoja grupā, kura angļu valodu mācījās tikai otro gadu) ļāva pamatīgi izpausties – uzstāties ar prezentācijām, vadīt stundas utt. – tādējādi varēju labāk klasesbiedriem parādīt, kāds cilvēks esmu, jo sākotnēji pārējās mācību stundās aktīvi iesaistīties traucēja nepietiekamās ungāru valodas prasmes. Kopumā skolotāju un skolēnu attiecības ir ļoti lietišķas, manuprāt, vēl formālākas nekā Latvijā. Bija daži izņēmumi (tas pats angļu valodas skolotājs, piemēram), taču Ungārijā skolotājs ir un paliek skolotājs, nevis draugs – pieklājības normas prasa ievērot zināmu distanci.

Vai ir vēl kādas būtiskas atšķirības starp skolu šeit un skolu tur?

Es apmeklēju Ungārijas 8. labāko vidusskolu, turklāt apmācība lielākajā daļā klašu notika bilingvāli – ungāru un angļu vai ungāru un vācu valodā. Tā kā mans galvenais mērķis bija iemācīties ungāru valodu, tiku ieskaitīta parastā klasē, kur skolēniem nodrošinātas papildu angļu valodas stundas, taču visu pārējo priekšmetu apguve norisinājās ungāriski. Vidusskolas izglītība iegūstama 4 gadu laikā, bilingvālajās klasēs tas aizņem pat 5 gadus. Jāatzīst, ka Ungārijas izglītības sistēma nav sekošanas vērts piemērs, Latvija šajā ziņā atrodas vairākus soļus priekšā. Mācību metodes ir visai novecojušas, un vēl aizvien liels uzsvars likts uz faktu iekalšanu, nevis procesu izpratni. Arī moderno tehnoloģiju izmantošana nav sevišķā cieņā – visa gada laikā neredzēju nevienu interaktīvo tāfeli, pat projektors bija tikai dažās klašu telpās sastopama ekstra. Kaut ko mainīt cenšas vien gados jaunie skolotāji, vidējā un vecākā paaudze lielākoties iznāk klases priekšā, nober lērumu sausu faktu un nākamajā stundā tos atprasa. Ungārija man ļāva novērtēt, cik strauji Latvija pēdējo gadu laikā izglītības jomā progresējusi. Tomēr viss nav tik melni un garlaicīgi kā varētu likties – Ungārijas skolu bagātība slēpjas apskaužami krāšņajās tradīcijās. 9. klašu iesvētības, karnevāls, mūzikas nedēļa, vecāku balle, ģimnāzijas dzimšanas dienas svinības, slēpošanas braucieni un Ziemassvētku ekskursija uz Vīni; izlaidums, kurā absolventi, tērpušies sarkanos talāros, dziedot tās pašas dziesmas, ko savulaik dziedājuši viņu vecāki un arī vecvecāki, apstaigā klašu telpas, sakot ardievas skolai – tie visi bija iespaidīgi, aizkustinoši notikumi. Visspilgtākās atmiņas man saglabājušās no klases pavasara ekskursijas uz Tokaju (Ungārijā klases ekskursijas dēvē par “klases nometnēm”, izbraukumi vienmēr ilgst vismaz trīs dienas) un žetonvakara (Szalagavató) – tas ir grandiozs pasākums, kurā topošie absolventi saņem nozīmīti ar skolas simboliku (tā visu ziemu jānēsā piesprausta pie mēteļa, lai apkārtējie redzētu, ka šis ir jaunieša pēdējais mācību gads), ceremonijas noslēgumā 12. un 13. klašu skolēni, tērpušies kāzu kleitās un smokingos, dejo Vīnes valsi.

Ko vietējie jaunieši nodarbojas pēc skolas?

Ungāru jaunieši pret saviem pienākumiem skolā attiecas ļoti atbildīgi, jo iekļūšanai kārotākajās studiju programmās nepieciešams patiešām spožs atestāts, konkurence ir visai liela. Šī iemesla dēļ man savus klasesbiedrus “noķert” pēc stundām nebija viegli, vairums steidzās pie privātskolotājiem vai mājās mācīties kārtējam kontroldarbam. Ja gribējām kaut ko kopīgi pasākt, tas bija jāieplāno jau nedēļu iepriekš, lai būtu pārliecība, ka nekādi akadēmiskie pienākumi nestāsies ceļā. Daudzi jaunieši pēc stundām apgūst kāda mūzikas instrumenta spēli, populāri ir arī treniņi futbolā vai ūdenspolo. Neliels mīnuss – skolas nepiedāvā pulciņus, tāpēc ārpusstundu aktivitātes jāmeklē pašam. Pēc skolas es apmeklēju ungāru valodas kursus, kopā ar viesmāsu reizēm devos uz aerobikas treniņiem, taču mans lielākais jaunatklājums bija šūšana, batikošana un zīda apgleznošana – viesmamma jau daudzus gadus aizraujas ar rokdarbiem, un es nereti viņai pievienojos dažādu radošo darbnīcu nodarbībās.

Pastāsti – kā Tev veicās ar ungāru valodas apgūšanu!

Ungāru valoda ietilpst somugru valodu grupā un tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām valodām pasaulē. Gramatikā paralēles velkamas ar somu un igauņu valodu, taču skanējuma ziņā tā nelīdzinās nevienai citai. Ierodoties zināju vien pāris vārdu, bet pēc 4 dienām sagatavošanas nometnē jau spēju salikt kopā dažus primitīvus teikumus. Viesģimene manā valodas apguves procesā iesaistījās ar vislielāko degsmi, papildu motivators bija viesmammas nabadzīgās angļu valodas zināšanas - lai spētu pilnvērtīgi komunicēt, man pēc iespējas ātrāk vajadzēja iemācīties runāt ungāriski. Pirmajā pusgadā likās, ka viss notiek pārāk lēni, taču janvāris bija lūzumpunkts – vēl aizvien labi atceros dienu, kad pamodos un no pirmās līdz pēdējai minūtei runāju tikai ungāriski. 6 mēnešus apmeklēju arī valodas kursus ārzemniekiem un apmaiņas gada beigās pieteicos oficiālajam valsts valodas eksāmenam, kurā ieguvu B2 līmeņa diplomu. Ja grib, tad visu var! Latvieša mēle pie ungāru valodas pierod diezgan ātri, pēc apkārtējo teiktā, pavasarī mans akcents bija praktiski izzudis. 

Kādi, Tavuprāt, ir lielākie ieguvumi, dodoties apmaiņas gadā

Ungārija piemērota tiem jauniešiem, kuri grib peldēt pret straumi – šī valsts vēl aizvien ir diezgan nepopulārs apmaiņas skolēnu galamērķis. Izvēle būs pareizā arī tad, ja vēlies apgūt retu, bet ļoti skaistu un bagātu valodu; padzīvot sabiedrībā, kur ārkārtīgi nozīmīgas gadsimtiem senas tradīcijas, kur saticīga ģimene ir lielākā vērtība. Ungāriju sevišķi rekomendēju muzikāliem pusaudžiem – valsts plaši pazīstama ar kvalitatīvu muzikālo izglītību, Ungārijas YFU interesentiem piedāvā īpašu programmu, kuras ietvaros apmaiņas skolēni mācās augsta līmeņa mūzikas vidusskolās. Atskatoties uz 11 Ungārijā aizvadītajiem mēnešiem, droši varu apgalvot, ka nekad iepriekš tik īsā laika posmā nebiju apguvusi tik daudz! Apmaiņas gads ļoti attīstīja manu personību - palīdzēja kļūt patstāvīgākai, pašpārliecinātākai; mācīja gan runāt, gan klausīties, veiksmīgāk tikt galā ar problēmsituācijām, nenoraidīt citādo. Liels ieguvums nenoliedzami ir arī unikālas svešvalodas prasmes, kontakti visā pasaulē un otrā ģimene, kas par mani pārdzīvo kā savu bērnu. Ungāri man uz visu mūžu iemācījuši, kā patiesi mīlēt savus līdzcilvēkus, nebūt vienaldzīgam pret apkārtējiem – pats svarīgākais ir izstarot sirds siltumu! Esmu sapratusi, ka laiku nedrīkst izniekot, jāizmanto katra iespēja gūt kādu svaigu, ikdienu izkrāsojošu pieredzi. Dzīvei Latvijā tagad ir pavisam cits uzrāviens!