viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Elizabeti

Elizabete Gibnere: “Es, iespējams, biju vienīgā blondā meitene tuvākajā apkārtnē.”

Elizabete Gibnere savu apmaiņas gadu 2015./2016. gadā pavadīja Japānā. Intervijā Elizabete dalās ar savu pieredzes stāstu par apmaiņas gadu Japānā, stāstot kā mācījās valodu, kā gāja Japāņu vidusskolā un daudz ko citu.

Kas tevi ieinteresēja un kā uzzināji par iespēju doties apmaiņas programmā?

Sākumā mēs ar ģimeni izpētījam kādas ir iespējas doties apmaiņas gadā. Mēs jau bijām dzirdējuši par tādu iespēju, un arī mani radinieki bija pirms gada bijuši Japānā. Internetā sākām pētīt organizācijas, kas piedāvā apmaiņas mācību iespējas. Atradām, YFU piedāvāto iespēju doties uz Japānu, devāmies uz interviju, un tā arī tas viss sākās.

Kā izvēlējies valsti, uz kuru doties?

JJau kādu laiku iepriekš biju nolēmusi, ka nevēlos doties uz Eiropu, jo ar ģimeni to esam jau apceļojuši. Tāpēc sāku pētīt valstis ārpus Eiropas. Manas prioritātes bija Japāna vai Austrālija. Beigās izlēmu, ka nevēlos doties uz angliski runājošu valsti, jo vēlējos apgūt pilnīgi jaunu valodu, tādēļ izlēmu par labu Japānai.

Kādi bija pirmie iespaidi ierodoties jaunajā ģimenē/valstī?

Sākumā biju ļoti sabijusies. Es uztraucos, ka savai viesģimenei nepatikšu, kā arī man nebija nekādas Japāņu valodas priekšzināšanas, bet viņi bija ļoti saprotoši. Viņiem nebija gandrīz nekādas angļu valodas zināšanas, bet tik un tā viņi centās palīdzēt kā vien spēja un bija ļoti draudzīgi. Man paveicās ar viesmāsu, viņa bija manā vecuma, un viņa man izradīja visu skolā un iepazīstināja ar apkārt notiekošo. Tāpēc man šķiet, ka man bija vienkārši ideāla ģimene. Ierodoties noteikti bija stiprs kultūršoks. Viss, kā viņi uzvedās un pasniedz sevi, kā viņi veido teikumus un sarunājās ar citiem, bija daudz citādāks. Man sākumā likās, ka es biju ļoti noslēgta, savukārt, viņiem es likos ļoti atvērta, jo viņi paši pēc dabas bija ļoti klusi un noslēgti. Biju ļoti pārsteigta, ka skolā visi skolēni nāca klāt un centās sarunāties ar mani. Es, iespējams, biju vienīgā blondā meitene tuvākajā apkārtnē.

Kā tu raksturotu savu viesģimeni?

Es viņus raksturotu kā ļoti mierīgus, pacietīgus ar mani un izpalīdzīgus. Tie, manuprāt, ir trīs labākie vārdi, kas raksturotu manu viesģimeni.

Pastāsti par mācībām skolā un kādas bija Tavas ārpusskolas aktivitātes?

Skolā gandrīz pilnība viss atšķīrās no Latvijas skolas. Viņiem katru dienu bija kontroldarbi un pārbaudes darbi. Skolotāji arī uzvedās nedaudz citādāk. Tas, kas man likās pārsteidzoši, bija tas, ka viņi nekad nepalika klases telpās pēc zvana, lai arī kas būtu noticis. Pēc zvana visi iet ārā no klases. Arī skolas telpas un uniformas pilnībā atšķīrās no manas Latvijas skolas. Es sākumā vēlējos nodarboties ar volejbolu, bet kad es uzzināju, ka treniņi notiek katru dienu, sapratu, ka tas ļoti noslogotu manu ikdienas grafiku. Beigās es izvēlējos mākslas pulciņu, jo tur es varēju pati sastādīt savu grafiku.

Kāda ir tava spilgtākā atmiņa no apmaiņas programmas?

Man ļoti daudzas atmiņas saistās tieši ar viesģimeni, bet pats spilgtākais moments manā apmaiņā bija, kad visi apmaiņas skolēni Japānā manas apmaiņas vidū satikās, un mēs visi kopā devāmies lielā riteņu izbraucienā ar savām viesģimenēm un draugiem.

Kādi tavuprāt bija tavi lielākie ieguvumi no apmaiņas gada Japānā?

Noteikti valodas zināšanas. Es paliku daudz atvērtāka un drošāka tieši tāpēc, ka man sākumā nebija šīs valodas zināšanas, un man vajadzēja tā kā “mesties iekšā” šajā jaunajā vidē un pašai censties runāt, kaut vai greizi un nepareizi. Tas ļoti palīdzēja. Kā personība es noteikti paliku pacietīgāka, un es sāku arī vairāk novērtēt izglītību. Pēc YFU apmaiņas izglītība palika, kā viena no manā prioritātēm.

Vai joprojām uzturi kontaktu ar viesģimeni un draugiem no Japānas?

Jā, es uzturu regulāri kontaktu ar diviem draugiem no Japānas, no savas klases, protams arī ar savu viesmammu un viesmāsu, kā arī vienu no apmaiņas skolēniem no ASV.

Cik viegli bija atgriezties Latvijā pēc apmaiņas programmas? Turpināji mācības nākamajā klasē vai gadu atkārtoji?

Atgriešanās nebija tā vieglākā. Es ļoti vēlējos palikt Japānā, jo man tur tik ļoti patika. Atgriežoties, man bija grūti, jo es tieši nomainīju skolu un man nācās atkal iejusties jaunā vidē, kā arī nācās atkal pierast pie tā, kā cilvēki sevi pasniedz, uzvedās un sazinās ar citiem, kas ļoti atšķiras no cilvēkiem Japānā.

Vai tu ieteiktu doties apmaiņas programmā saviem draugiem/ paziņām?

Noteikti ieteiktu! Manuprāt, pats galvenais, kad domā doties apmaiņā uz Japānu, ir pārliecināties, vai skola Latvijā atļaus tev izlaist mācību gadu un vai pats esi spējīgs uz to, vai tomēr nāksies atkārtot šo mācību gadu, un vai tiešām esi pārliecināts, ka spēsi šos 10 mēnešus nodzīvot jaunā vidē un ģimenē. It īpaši, ja tu esi valstī, kuras valodu pavisam nepārzini. Pat, ja ir bailes un rodas kādi nelieli mīnusiņi, plusi jeb ieguvumi un pieredzes viennozīmīgi pārspēj to.