viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Georgu

Georgs Sīlis: “Japānā jāsaglabā vēsa galva!”

Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolnieks Georgs Sīlis (19) par savu došanos apmaiņas gadā uz Japānu zināja jau gadu iepriekš, tieši tādēļ sagatavošanās laiks viņam bija, var teikt, jau daļa no apmaiņas gada. Georgs saka, ka izstāstīt par Japānu pāris teikumos ir neiespējami. Viņš teic, ka varētu runāt nedēļām ilgi, jo tieši tik daudz viņam esot stāstāmā par pāris apmaiņas gada mēnešiem, kurus Georgs pavadīja teju vai pašā Tokijas centrā.

Pastāsti vispirms, kā Tu vispār nonāci līdz idejai doties apmaiņas gadā? Kas Tev par to pastāstīja, kur uzzināji?

Manā skolā - Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā - bija YFU Latvija prezentācija, kur klases priekšā vairāki bijušie apmaiņas skolnieki stāstīja par šo lielisko pieredzi, kā var izmantot vienu gadu vidusskolā, lai gūtu neaizmirstamu pieredzi kādā no pasaules valstīm. Aizgāju mājās un teicu, ka mani tas ļoti interesē. Vecāki ne minūti nešaubījās par šādas programmas vērtīgumu, tādēļ gluži loģiski sāku organizēt savu apmaiņas gadu!

Un kā Tu nonāci līdz Japānai? Tā ir ļoti specifiska izvēle – ne katrs jaunietis būtu gatavs tādai avantūrai – nonākt vidē, kas ir tik kardināli citādāka!

Jau no paša sākuma, kad pārrunāju šo ideju ar vecākiem, viņi bija par to, lai es savu apmaiņas gadu pavadītu tālākā, citādākā zemē, kas ļautu piedzīvot ko jaunu. Mamma bija tā, kas teica, ka jābrauc kaut kur tālu prom! Līdz tam es jau divas reizes biju bijis Japānā, uzstājoties tur ar kori. Šī zeme mani bija ļoti ieinteresējusi – man tā likās tik aizraujoša, ka nolēmu arī savu apmaiņas gadu pavadīt Japānā. Jāpiebilst, ka manu apmaiņas gadu uz kādu brīdi ļoti apdraudēja 2011. gada dabas katastrofas, kuras piedzīvoja Japāna. Es uz turieni izlidoju dažus mēnešus pēc postošajiem notikumiem un ļoti priecājos, ka tomēr aizbraucu, jo tajā gadā lielam skaitam apmaiņas skolnieku šo iespēju drošības apsvērumu dēļ tomer liedza.

Kā Tu gatavojies savam apmaiņas gadam Japānā?

Tā kā par savu došanos uz Japānu biju jau pārliecināts gadu iepriekš, arī visi nepieciešamie dokumenti jau bija nokārtoti, tad man bija gana daudz laika, lai sagatavotos, cik nu tas ir iespējams. Es varu teikt, ka uz Japānu aizbraucu jau ļoti labi sagatvojies – es biju izlasījis vairākas grāmatas ne tikai par šīs zemes vēsturi, kultūru, mentalitāti, bet arī neskaitāmus tūristu ceļvežus. Bez tam arī atradu iespēju šeit, Latvijā, apgūt japāņu valodu, lai sāktu sagatavoties šim sarežģītajam uzdevumam. Mācījos japāņu valodu Latvijā vairāk kā pusgadu, bet tagad varu atzīt, ka pa šo laiku biju guvis tikai aptuvenu priekšstatu par skaņām un rakstību...

Nu tad pasaki – vai japāņu valodu tiešām apmaiņas skolnieks no Latvijas var iemācīties viena gada laikā?

Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo pašus pašus pamatus apguvu jau Latvijā, bet viens gan ir skaidrs – šī ir valoda, kuras apguvei var veltīt ne tikai stundas un nedēļas, bet arī mēnešus un gadus. Japānā biju kopā ar vairākiem apmaiņas skolniekiem no citām pasaules valstīm. Manā skolā paralēlklasē mācījās apmaiņas skolnieks no Somijas, kurš šīs valodas izzināšanai veltīja neskaitāmas stundas ik dienu. Rezultātā viņš runāja tādā japāņu valodā, kuru brīžiem vienaudži pat nesaprata – viņš bija apguvis šo valodu tik dziļi, tādā griezumā, ka ikdienas pielietojumā jauniešiem pat nebija skaidra. Es izvēlējos apgūt japāņu valodu labas sarunvalodas līmenī, ko aizvien arī nenožēloju, jo lielāko savu brīvā laika daļu pavadīju, apmeklējot dažādas aktivitātes, kas man palīdzēja iepazīt Japānu un šīs zemes cilvēkus.

Bet gribu arī piebilst, ka man tiešām liekas, ka japāņu valoda nav sarežģīta valoda, ko latvietim ir salīdzinoši viegli iemācīties. Japāņu valodā nav dīvainu skaņu, kuras mūsu – latviešu – mēlēm nebūtu pa spēkam, nav nākotnes formas, nav locījumu, nav daudzskaitļu…

Kas Tevi visvairāk pārsteidza Japānā – kam pat Tu pēc sava ilgā gatavošanās procesa tomēr nebiji gatavs?

Tas nemaz nav tik viegli un īsi pastāstāms, jo pārsteigumi bija ik uz soļa un ne tikai apmaiņas gada pirmajos mēnešos, bet visa gada garumā. Man tomēr jāsaka, ka visvairāk mani pārsteidza tas, ka japāņi tik ļoti slēpjas aiz savas maskas, ko uzliek, izejot sabiedrībā. Līdz ar to – iepazīt japāņus pa īstam man nemaz neizdevās, bet arī uz šo biju jau gatavs… Šis ir iemesls, kādēļ arī tik tuvi draugi man no apmaiņas gada nav saglabājušies – pirmkārt, jau pats esmu ļoti kautrīgs, bet, otrkārt, japāņi ir vēl kautrīgāki par mani… Man aizvien ir lielisks kontakts ar manu viesģimeni un pāris cilvēkiem, ar kuriem tur iepazinos tuvāk, bet tas arī viss. Vēl jāpiemin japāņu nostāja nekad neteikt taisnību, bet vienmēr atbildēt caur puķēm. Tas mums – tiešajiem latviešiem – ir grūti aptverams un arī izprotams. Tādēļ arī ārzemniekiem biznesā ar japāņiem sokas tik grūti, jo mums liekas, ka viss ir sarunāts, bet izrādās, ka japāņi nekam nav piekrituši…

Kā bija uz gadu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolas solu iemainīt ar Tokijas skolas solu?

Skola ir atsevišķs stāsts. Gribu pabrīdināt ikvienu apmaiņas skolnieku, kas plāno doties uz Japānu, ka skola šajā apmaiņas gadā nav vissvarīgākais, jo apmaiņas skolniekiem, vismaz pēc manas pieredzes, tiek sagatavots atsevišķs stundu plāns, kas pielāgots šīs zemes un kultūras iepazīšanai. Man bija vairāki priekšmeti kopā ar citiem apmaiņas skolniekiem, kuros apguvu šīs zemes vēsturi, veco un jauno kultūru, literatūru, valodu. Līdz ar to ar savu klasi nemaz tik ciešs kontaksts man neizveidojās.

Bet pati skolas ikdiena Japānā ir līdzīga kā pie mums?

Pamatos jā – arī tur ir stundas, skolotāji, zvans no stundas uz stundu, vienīgi uz skolu bija jāiet arī sestdienās, kad bija tā saucamās “īsās dienas”. Man likās interesanta pašu jauniešu attieksme. Es mācījos, ja tā var teikt, tādā izlaistu bagātnieku skoliņā, kas bija ļoti prestiža. Bet skolēnu attieksme bija ļoti savdabīga – neviens uz mācībām tā īsti neiespringa, skolotājs tikai atstāstīja klases priekšā savu vielu. Bet pēc skolas to laiku, ko it kā varētu pavadīt citās aktivitātēs, jaunieši vairākas stundas no vietas sēž pie mājas darbiem un, paralēli čatojot datorā, runājot pa telefonu ar draugiem, pilda mājas darbus. Un pilnīga norma ir mājskolotāji, kas nāk mācīt individuāli to, kas tikko bija jāapgūst skolā. Man to izskaidroja ar to, ka vidusskola tiešām neesot tik saspringts laiks, īstā mācīšanās sākoties augstskolā…

Ar ko Tu nodarbojies ārpus skolas – vai viņiem ir kaut kādas ārpusskolas nodarbības?

Es biju iesaistījies trīs klubiņos – kaligrāfijas klubiņā, badmintona spēlēšanā un arī angļu valodas klubiņā, kur mani palūdza piedalīties. Kaligrāfija bija ļoti interesanta pieredze, kur skolotājs mani apmācīja zīmēt īpašajā japāņu tehnikā ar otām. Man veicās tik labi, ka valsts olimpiādē mans darbs ierindojās labāko desmitniekā visā Japānā starp vietējiem. Mans skolotājs par šo faktu bija ļoti lepns, ka viņam izdevies iemācīt ārzemnieku tik labi zīmēt. Badmintons, savukārt, bija lielisks relaksēšanās veids, kur uz beigām man jau izdevās uz laukuma pārspēt arī savu skolotāju, kas man darīja lielu prieku.

Kāda ir īsta japāņu ģimene?

Es laikam uzdrošinos teikt, ka man nemaz nebija īsta tradicionāla japāņu ģimene, jo mana viesģimene bija vairākus gadu desmitus dzīvojusi ārpus Japānas, jo tēvs bija strādājis par vēstnieka vietnieku vairākās zemēs. Tagad viņi bija atgriezušies atpakaļ Tokijā. Viņiem bija bijuši jau vairāki apmaiņas skolnieki, lielākoties no Francijas un Beļģijas. Tādēļ arī skatījums uz citām kultūrām viņiem bija brīvāks, atvērtāks. Es varu tikai fantazēt, kāds būtu bijis mans apmaiņas gads, ja Tokijas centra vietā būtu nonācis Japānas vidienē. Mans apmaiņas gads pilnīgi noteikti būtu krasi atšķirīgs.

Kas vēl Tev palīdzēja iepazīt šo zemi?

Es ļoti daudz laika pavadīju viens, staigājot pa Tokiju – klīdu pa ieliņām, mēģināju apmaldīties, dažkārt iepazinos ar interesantiem cilvēkiem – tā bija lieliska pieredze, lai ķertu šos īpašos apmaiņas gada mirkļus un atmiņas.

Es nevaru noliegt, ka arī šīs zemes virtuve man ļāva Japānu iepazīt vēl labāk. Japāņu virtuve ir tik īpatnēja, tik niansēta un būtiska. Ja godīgi, tad tos klasiskos suši es sava apmaiņas gada laikā nemaz neēdu, bet viņu virtuvē ir vēl daudz kas labāks. Katru dienu viesmamma gatavoja līdzi pusdienu kastītes uz skolu. Tas tik bija ēdiens! Galu galā es pats pieteicos uz nūdeļu gatavošanas meistarklasi, kur apguvu, kā tās gatavot no griķu miltiem. Ļoti interesanti. Arī tagad Rīgā ļoti bieži gatavoju japāņu ēdienus. To es nekad neaizmirsīšu.

Vai savā apmaiņas gadā kaut reizi juties kā savējais, kā vietējais?

Nē, tas nebija iespējams. Pirmkārt jau manas atšķirīgās ārienes dēļ. Vēl tagad skaidri atceros pirmo reizi, kad iegāju savā skolā – skolas gaiteņos spiedza meitenes, kas ieraudzījušas ārzemnieku… Lai arī skolas biedri gada laikā ar mani bija apraduši, uz ielas es vienmēr biju ārzemnieks, kurš kaut ko saprot japāņu valodā un runā šajā valodā. Bet man ļoti bieži nācās stāstīt, ka esmu no Latvijas, kur tāda ir.