viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Ilvu

Ilva Čampere: “Venecuēlā visi ir draugi!”

2005./06. mācību gadu Ilva pavadīja Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā. Ilvas apmaiņas gada pieredzes stāsts dažbrīd līdzinās filmas sižetam, jo, piemēram, Jauno gadu viņa sagaidīja, šļūcot pa tuksneša smiltīm un ar salmiņu dzerot sulu no kokosrieksta.

Vai atceries, kā Tu uzzināji par šādu iespēju – doties vienu gadu pavadīt apmaiņas gadā kādā no pasaules valstīm?

Pie visa vainīga ir mana mamma – viņa gandrīz vai uz ielas uzzināja, ka ir iespēja ģimenē uz gadu uzņemt venecuēlieti, kurš šeit bija nolēmis pavadīt savu apmaiņas gadu. Mamma man ir tāda, kas piekrīt dažādām trakām idejām. Viņa man prasīja, vai vēlos sev vēl vienu vecāku brāli – no Venecuēlas! Tā venecuēlietis Domingo nonāca mūsu ģimenē. Pirms tam pie mums atbrauca organizācijas pārstāvji, pastāstīja par to, kas ir apmaiņas gads, kā viss notiek, kā viss būs. Tad es uzzināju vairāk par apmaiņas gadu kā tādu.

Vai tieši sava viesbrāļa ietekmē izvēlējies arī pati doties apmaiņas gadā uz Venecuēlu?

Par to, ka mani saista Latīņamerika, es biju pārliecinājusies jau pirms tam. Jau sākotnēji mana mūzikas gaume vienmēr atšķīrās no manu vienaudžu gaumes – man šajā ziņā nebija domubiedru. Es vienmēr klausījos dziesmas spāņu valodā un pierakstīju tās speciāli skaistajām dziesmām paredzētā blociņā tā, kā dzirdēju, pat nezinādama, kas tā par valodu. Tikai vēlāk vecākais brālis pateica, ka tā ir spāņu valoda. Uz ko es atbildēju – tad man šī valoda jāiemācās. Arī tajā gadā, kad Domingo dzīvoja mūsu ģimenē, es tik daudz ko no viņa iemācījos – ne tikai spāņu valodu, mēs kopā spēlējām ģitāru un mandolīnu, dejojām salsu, merengi, tango un ar mājās sagatavotajiem priekšnesumiem uzstājāmies skolas koncertos. Tā kā Domingo ģimenē Venecuēlā nebija tādu apstākļu, lai varētu uzņemt  apmaiņas skolnieci – mani, es sāku apsvērt arī citas Latīņamerikas valstis, kad sāku domāt par savu apmaiņas gadu. Bet galu galā tik un tā nonācu līdz tai pašai Venecuēlai, jo sapratu, ka man šī Latīņamerikas zeme ir vispiemērotākā.

Vai ar savu viesģimeni sazinājies jau pirms izlidošanas uz Venecuēlu?

Jā, arī par to ir vesels stāsts! Man ļoti ātri atrada viesģimeni un jaunā viesmamma atrakstīja e-pastu spāņu valodā, iepazīstināja ar sevi, uzrunāja jau par meitiņu. Es arī ļoti priecājos, ka ģimene atrasta Karakasā, jo tieši biju norādījusi, ka vēlos dzīvot pilsētā. Bet tad pēkšņi man atrakstīja, ka man mainīs ģimeni, jo kādam citam skolniekam vajagot dzīvot pilsētā, bet mani pārceltu uz viesģimeni džungļos. Es tik ļoti par šo faktu pārdzīvoju, ka ņēmu telefonu un pati zvanīju viesmammai uz Venecuēlu. Zvanīju uz mājām un savā lauzītajā spāņu valodā, ko biju iemācījusies pašmācības ceļā, prasīju, vai varu runāt ar mammu Chelo – te zvana meita no Latvijas. Kalpone, kas bija pacēlusi telefonu, protams, neko nesaprata un par kaut kādu meitu Latvijā neko nebija dzirdējusi! Pēc viņas norādēm sazvanīju savu viesmammu darbā un pasūdzējos, ka man grib mainīt viesģimeni. Pēc šādas drāmas tomēr paliku šajā ģimenē un tā arī gadu tur nodzīvoju. Un par to ļoti priecājos, jo mums lieliski saskanēja.

Vai atceries savus pirmos iespaidus Venecuēlā?

Par to, kā iejutīšos ģimenē, es vispār nesatraucos, jo man šķita, ka braucu pie savas ģimenes, kuru jau pazinu.   Pirmie iespaidi bija – gaiss smaržo savādāk, viss taisīts kā no plastalīna – krāsainas mājiņas viena pie otras karājas, dzeltenas ielu apmales. Mani aizrāva dabas varenums, tas, cik labi garšo cepts banāns, sliņķis, kas karājās automašīnu stāvvietā pie manas mājas un, ka milzīgs, zaļš krabis, ko satiec pie pludmales restorāna durvīm, nav nekas neierasts

Kādi bija tavi pienākumi ģimenē, kas jauns bija jāņem vērā, salīdzinot ar ģimeni te, mājās?

Man ļoti interesanti likās, ka savā istabā ciemiņus un draugus nedrīkstēja vest – priekš tam ir kopīgā viesistaba. Mūsu dzīvoklī katram ģimenes loceklim bija sava tualete un vannasistaba. Venecuēlieši pēc dabas ir ļoti draudzīgi, atvērti, katrs gribēja mani vest parādīt pilsētu. Pēc pāris mēnešiem, kad biju ar dažādiem draugiem visur izbraukājusi, vecāki man teica, ka īstenībā Venecuēlā tā nenotiek, ka es tā varot vienkārši noskriet lejā un aizbraukt. Draugiem esot uz 15 minūtēm jāuzkāpj augšā, jāpasēž kopā ar vecākiem, jāiepazīstas.  Un draugu vecākus parasti uzrunā kā kungs un kundze. Bet pati mamma smējās, ka man to draugu un paziņu ir tik daudz, ka es viņus visus augšā iepazīties tomēr varot arī nevest .J Arī pienākumu ģimenē man nebija daudz, jo mājās bija kalpone. Mēs ar mammu svētdienās tikai sašķirojām netīro veļu pa krāsām. Tas bija viss, kas man jādara. Un arī vienīgais “kašķis” ar ģimeni man bija par to, ka es pa māju staigāju skolas formas baltajās zeķēs, kuras pēc tam bija grūti izmazgāt… J

Vai savā apmaiņas gadā vispār runāji angļu valodā? Vai tomēr iztiki ar savām spāņu valodas zināšanām?

Lai arī mans viestētis un viesmamma angļu valodu pārvaldīja ļoti labi (kas Latīņamerikā nemaz nav tik bieži), mēs vienojāmies, ka nerunāsim angļu valodā. Diezgan daudz es biju samācījusies kopā ar Domingo, vēl esot Latvijā. Arī pēc viņa aizbraukšanas, es pati Latvijā turpināju mācīties no grāmatas, skatījos latīņamerikāņu seriālus un pildīju gramatikas uzdevumus. Liels nopelns bija arī manam viestētim, kurš bija kā staigājoša enciklopēdija, jo viņam bija tik liela apņēmība man palīdzēt apgūt šo valodu. Ja es kādu vārdu nezināju, viņš man pat varēja 20 minūtes skaidrot šo vienu vārdu, stāstot, kas tas ir, līdz es to jau zināju no galvas!

Pastāsti par tipisku ikdienu Venecuēlas skolā!

Skola sākās diezgan agri – kādos 7.00 no rīta. Tā kā es dzīvoju diezgan tālu, man bija jāceļas jau ap pieciem. Katrs rīts skolā sākās ar visas skolas sastāšanos ierindā un himnas dziedāšanu. Skolā bija viena humanitārā klase un visas pārējās – eksaktās klases. Lai arī matemātika Latvijā nebija mans mīļākais priekšmets, tur matemātikā man bija 20, kas ir augstākā atzīme Venecuēlā. Es biju ļoti labi sadraudzējusies ar matemātikas skolotāju, tur skolotāji mēdz apķert un samīļot skolēnus kā savus bērnus. Un vēl bez tam viena no manām mīļākajām izklaidēm bija mācīties mājās matemātiku kopā ar savu viestēti. Mana klase bija liela – aptuveni 30 skolnieki, un visi ļoti skaļi.

Kādas ir lielākās atšķirības starp skolu Latvijā un Venecuēlā?

Nu, pirmkārt, jau skolas formas, kas ir obligātas. Vēl pirms skolas sākuma mēs ar mammu braucām nopirkt man visu formu, ko pirmajā skolas dienā arī biju rūpīgi uzvilkusi. Bet es vienīgā biju tāda kā vajag – ar zeķēm līdz ceļiem un svārkiem pāri ceļiem. Bet pirmajā skolas dienā uzreiz pie manis pienāca meitenes un pateica, ka Venecuēlā valdot arī stils – norullēja man zeķes, kā bija visām meitenēm. J Vienu reizi nedēļā skolā bija sporta stunda, un šajā dienā visu dienu pa skolu drīkstēja staigāt sporta formā. Tās bija manas mīļākās dienas, kad varēja staigāt ērtā apģērbā (starpbrīžos bija arī vieglāk skriet)!

Starpbrīžos visu klašu skolēni satikās lielajā skolas pagalmā, un tad notika visdažādākās atrakcijas! Tas līdzinās bišu stropam – viss čum un mudž, jo visi venecuēlieši ir skaļi, aktīvi. Skolā biju vienīgā ārzmeniece, tiklīdz ierados skolas teritorijā – visi skrēja klāt, lai apsveicinātos un apskautos – it īpaši pirmdienās pēc „garajām” divu dienu brīvdienām. Interesanti ir tas, ka stundas nobastot Venecuēlā nav iespējams, jo skolas vārti ir ciet, ārā neviens netiek, jo pie vārtiem stāv sargs Segundo. Tā kā vecāko klašu skolēni visi uz skolu brauca ar mašīnām, viņiem mašīnu atslēgas bija jāatdod sargam. Tikai pēc stundām varēja atkal tikt pie savām atslēgām. Vai arī izņēmuma gadījumos ar īpašu mācību pārzines zīmi, ka drīkst pamest skolas teritoriju.

Vai bija kas tāds, kas Tevi skolā pārsteidza?

Vēl bez tā visa citādā ikdienā, man bija iespēja piedzīvot skolas izlaidumu kopā ar savu klasi, jo tas Venecuēlā ir liels notikums, kuram gatavojas aptuveni pusgadu. Pats izlaidums ilgst trīs dienas – pirmajā dienā viņi sanāk un lasa vēstules, ko paši sev rakstījuši pirms kāda laika. Visi raud, apskaujas. Tad apzīmē skolas formu krekliņus, raksta novēlējumus viens otram, atkal apskaujas, raud…  Viss ir ļoti emocionāli! Tad visi izspūruši un saraudātām acīm kāpj savās mašīnās, kas arī ir aprakstītas dažādiem saukļiem, un brauc karavānā pa pilsētu ar mērķi bloķēt satiksmi, parādīt, ka šodien tiek pabeigta skola, vicinot plakātus utt. Pēc tā visa jandāliņa vēl ir svētā mise, tad ir diploma pasniegšana, kad visi ir tērpti mantijās, un noslēgumā ir lielā balle ar vakartērpiem. Tas viss kopā ir milzīgs pasākums, ko ir vērts piedzīvot! Un venecuēlieši ļoti izteikti dzīvē turas kopā ar saviem skolas biedriem, arī mani vecāki aizvien regulāri tikās ar saviem skolasbiedriem.

Kādi ir venecuēlieši kopumā?

Venecuēlieši ir ārkārtīgi draudzīgi – tur tiešām visi ir draugi! Reiz viens no maniem klasesbiedriem saka, ka Karakasā esot vēl viena meitene no Latvijas un ka viņš kopā ar brālēniem un vēl kaut kādiem tur draugiem brauks ar to ārzemju meiteni iepazīties. Un aicina mani līdzi! Es tieši nodomāju, ka tā latviete noteikti ir no citas apmaiņas organizācijas, tādēļ ar prieku gribēju doties līdzi satikties. Vārds pa vārdam, kamēr sapratu, ka tā latviete, pie kuras mēs visi taisāmies braukt ciemos, esmu es pati! 

Kas ir labākais, ko Tu ieguvi Venecuēlā?

Paši venecuēlieši saka, ka viņi no visiem latīņamerikāķiem ir visatvērtākie, pozitīvākie un draudzīgākie. Nepazīstu nevienu venecuēlieti, kurš nesmietos skaļi! Un venecuēliešiem pats galvenais ir, lai būtu jautri – skolā, darbā, mājās. Visur! Un tas arī ir tas, ko es ieguvu priekš sevis – es iemācījos saskatīt vienreizējo ikdienišķajā un pēc iespējas vairāk dalīties priekā ar cilvēkiem sev apkārt.