viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Kārli

Kārlis Robežs (18): “Sports vieno!”

Kārlim (18) no Ādažu Brīvās Valdorfa skolas apmaiņas gads priekš sevis bija liels pārbaudījums, jo līdz šim viņš ne pārāk izbaudīja ilgu prombūtni no mājām. Pēc pavadītā apmaiņas gada otrā pasaules malā – Austrālijā – Kārlis saka, ka šī pieredze ir bijusi neatsverama. Viņa stāstā galvenā loma tam, cik saderīga var būt viesģimene un apmaiņas skolēns, ja abus saista kopīgas intereses, kas šajā gadījumā ir sports.

Kā Tu nolēmi, ka vēlies iegūt šādu pieredzi – doties apmaiņas gadā un vienu mācību gadu pavadīt kādā svešā zemē?

Uz mūsu skolu bija atnākuši organizācijas pārstāvji, kas iepazīstināja ar apmaiņas programmām un šādu iespēju jau vidusskolā. Mamma man uzreiz piedāvāja, vai arī es nevēlos doties apmaiņas gadā. Sākotnēji par to nebiju pārliecināts, jo ne pārāk izbaudu būšanu ārpus mājām ilgu laiku. Arī nometnes man vienmēr bijis liels pārbaudījums, jo esmu prom no mājām. Patiesību sakot, pats esmu pārsteigts, kā tomēr pirms mazliet vairāk kā gada piekritu šādai avantūrai. Lai arī sākumā mamma ļoti uzstāja, ka šī pieredze, valoda man noderēs turpmākajā dzīvē, es pat sākumā atteicu, ka nebraukšu. Bet tad kādu nedēļu katru dienu, braucot uz skolu un atpakaļ, izdomāju, ka tomer braukšu. Vēl tagad ļoti skaidri atceros mammas apgalvojumu – “Ja man būtu tāda iespēja, es noteikti būtu braukusi!”

Vai mamma bija arī labākais padomdevējs valsts izvēlē, uz kuru izlēmi doties?

To gan es pats uzreiz biju pateicis – ja braukšu, tad tikai uz Austrāliju, jo tas man ļoti būtiski sporta dēļ. Es pats jau kādus divus gadus pirms tam Latvijā nopietni nodarbojos ar triatlonu, un tieši šis sporta veids Austrālijā ir ļoti populārs. Tādēļ par valsts izvēli biju ļoti pārliecināts, tur gan nebija divu domu.

Tu noteikti vēl atceries laiku pirms izbraukšanas uz Austrāliju! Biji satraucies?

Patiesībā biju ļoti nokoncentrējies uz braukšanu, tādēļ nekādas pārdomas mani nemāca. Atceros, kā mamma, kad kravājām manus koferus, apraudājās…  Vienīgais, ko es ļoti vēlējos, pirms piekritu doties apmaiņas gadā, lai arī mana viesģimene nodarbojas ar šo pat sporta veidu, jo tad tas nozīmētu, ka mums tiešām ir daudz kas kopīgs. Tā kā jau laicīgi biju saņēmis ziņu, ka manai viesģimenei pieder velosipēdu veikals, ka viņi arī ir triatlonisti, mani vairs nekas nesatrauca. Un joprojām atceros to sajūtu, kad, izlidojot no Latvijas, lidostā izgāju cauri drošības kontrolei un jau tad sapratu, ka – apmaiņas gads tiešām ir sācies!

Vai Tev austrāļu angļu valodas izloksne nesagādāja problēmas pirmajās dienās?

Viesmamma un viestētis runāja ļoti ātri, pāris reizes man nacās pārvaicāt un palūgt atkārtot. Manā ģimenē arī bija trīsgadīga viesmāsa, atceros, kā sākumā brīnījos, cik labi viņa runā angliski. Bet tas jau pašsaprotami, jo tā viņai dzimtā valoda… Es angļu valodu līdz tam biju mācījies skolā, neko papildus nebiju darījis. Man šķiet, ka Austrālijas angļu valodas izloksne ir daudz vieglāka nekā britu angļu valoda. Bet arī valodas ziņā, tas, ko ieguvu Austrālijā, ir ļoti vērtīgi.

Kad ieradies Austrālijā, mācības skolā sāki otrajā semestrī, vai ne?

Jā, uz skolu gāju jau nākamajā dienā – Austrālijā 16. jūlijā sākās jaunais mācību semestris, man jau 17. jūlijā bija pirmā skolas diena. Skola bija man liels pārsteigums, jo mācību priekšmetus vajadzēja izvēlēties pašam. Te gan jāpiemin, ka skolas direktora angļu valodu man bija ārkārtīgi grūti saprast, tādēļ arī mācību priekšmetus šajā semestrī izvēlējos ne tos, kas man visvairāk patiktu. Es mācījos juridiskās zinātnes, dabas zinības, sportu, grāmatvedību, literatūru un angļu valodu. Bet otrajā semestrī es mācību priekšmetus mazliet pamainīju, izvēloties tādus, kas man patīk vēl vairāk. Liela daļa mācību priekšmetu skolā Austrālijā ir līdzīgi tiem, kas ir Latvijā, bet bija arī dažādi, pēc manām domām, interesantie priekšmeti – fotografēšanas stundas, lauksaimniecība, mehānikas pulciņš puišiem, kur gala uzdevums bija zāles pļāvēja uzbūvēšana.  Atceros, ka pirmās dienas skolā biju nekāds, jo laika maiņas dēļ naktīs nevarēju gulēt, bet dienas laikā savukārt biju miegains.

Kas vēl skolā bija citādāks atšķirībā no skolas Latvijā?

Lielākā atšķirība ir tā, ka klase nav viens kolektīvs kā pierasts šeit, Latvijā. Viens kolektīvs man bija dabas zinību stundām, cits – grāmatvedībai utt. Tas man sākumā šķita apgrūtinoši, jo bija ļoti daudz skolēni, kas sakumā uzdeva ļoti vienveidīgus jautājumus. Vēl liela atšķirība ir tā, ka skolas sākumā skola katram skolniekam piešķir portatīvo datoru, ko var lietot stundu laikā. Uz tiem arī katrā mācību priekšmetā tika uzdoti uzdevumi, kurus vajadzēja pildīt stundas laikā un jautājumu gadījumā varēja vērsties pie skolotāja, kas turpat arī sēdēja. Atzīmju sistēma arī ir citādāka – ir noteikts punktu skaits, kas jāsakrāj semestrī, bet gada beigās izrēķina, cik % no mācību priekšmeta vielas esi apguvis. Sākumā man ļoti nepatika arī skolas formas – garlaicīgas, oficiālas, solīdas kurpes, bikses. Visa skola vienādi kā zaldātiņi! Bet uz beigām jau pieradu – nav no rīta jādomā, kas jāvelk! Skola bija ļoti liela un kā labirints, pa kuru es pirmo nedēļu orientējos tikai ar kartes palīdzību.

Ar ko tu nodarbojies pēc skolas?

Stundas beidzās un katrs aizgāja uz savu pusi – skolā nekādu pulciņu nebija. Bet es jau ik rītu sešos no rīta vēl pirms skolas braucu ar velo – manā pilsētā visi zināja, ka notiek tāds ikrīta kopīgais treniņš, kuram katrs var pievienoties. Tur es arī ieguvu savus pirmos draugus. Pēc skolas arī turpināju trenēties – gāju braukt ar velo vai peldēt. Vasaras sezonā piedalījos iknedēļas triatlona sacensībās, sezonas noslēgumā kopvērtējumā paliku otrais.

Vai Tev ģimenē bija daudz pienākumi?

Man bija jāuztur kārtībā sava istaba, vannasistaba, kas man bija atsevišķa no citiem, jāpļauj zāliens, reizi nedēļā jāiznes miskaste, jāizved katru vakaru pastaigā suns un ik pa laikam jānomazgā trauki, bet nekas cits.

Vai gada laikā sanāca daudz paceļot pa Austrāliju?

Ar savu viesģimeni bijām atpūsties pie okeāna, bet daudz vairāk izceļoju ar savu Latvijas ģimeni, kas bija atbraukusi pie manis ciemos uz 3 nedēļām, lai kopā paceļotu. Bet vislielākais gada piedzīvojums bija ceļojums ar citiem apmaiņas skolniekiem pa Jaunzēlandi – tādus skatus, kā redzēju tur, līdz tam biju redzējis tikai filmās!

Tu esi tikko atgriezies no sava apmaiņas gada – viss vēl ir spilgtā atmiņā. Kā pats vērtē savu apmaiņas gadu?

Es esmu ļoti priecīgs, ka tomēr izlēmu doties, jo, kā jau minēju sākumā – tas priekš manis nebija viegls lēmums. Vēl es ļoti priecājos, ka man tā paveicās ar viesģimeni, jo tas, ka mūs vienoja triatlons, man nozīmēja ļoti daudz. Man ne tikai nevajadzēja vest savu velosipēdu līdzi no Latvijas, ko viesģimene piesķīra no sava veikala, bet vienmēr viens no abiem vecākiem – mamma vai tētis – piedalījās arī ikrīta agrajos treniņos. Apmaiņas gada laikā esmu kļuvis patstāvīgāks, nosvērtāks. Lai arī tagad pēc sava apmaiņas gada ar triatlonu vairs tik aizrautīgi Latvijā nenodarbojos, šī bija lieliska dzīves pieredze.