viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Līvu

Līva Leščinska: “Čīlē dzīve kā seriālā!”

Līva Leščinska (23) bija viena no divām pirmajām apmaiņas skolniecēm no Latvijas, kas savu apmaiņas gadu 2007. gadā pavadīja pārsteigumiem pilnajā Čīlē, kas esot viseiropeiskākā Latīņamerikas zeme, bet no otras puses – tik lepna ar savām tradīcijām un kultūru. Līva stāsta par savu pieredzi šajā kontrastiem pilnajā zemē, kur vēl sola atgriezties, lai izceļotu visus tās nostūrus.

Kā Tu, Līva, nonāci līdz vēlmei doties apmaiņas gadā? Vai bija kāds, kas pierunāja, pārliecināja, ieteica?

Patiesībā apmaiņas gads mūsu ģimenē ir jau tāda kā tradīcija. Apmaiņas gadā ir devusies mana māsīca, mana māsa, manas ģimenes draugu bērni. To, ka pienāks mana kārta, apzinājos jau sen – tas bija pat pašsaprotami! Vienīgais, kas vēl bija uz jautājuma zīmes – izlemt, uz kuru valsti doties! Manā ģimenē diskusija par to, ka, dodoties apmaiņas gadā viens vidusskolas gads tiek izlaists, izpalika, jo visi jau sen zina, cik šī pieredze ir vērtīga.

Un galu galā Tu biji viena no divām apmaiņas skolniecēm no Latvijas, kas bija pirmās apmaiņas skolnieces no Latvijas Čīlē! Kāpēc tieši Čīle?

Pirms vispār sāku domāt par valstīm, kur vēlētos pavadīt savu apmaiņas gadu, domāju arī par to, ko vēlos no šī gada iegūt, ko konkrēti iemācīties. Atbildot pati sev uz šo jautājumu, sapratu, ka mani ļoti saista franču valoda – labprāt to iemācītos savā apmaiņas gadā, jo lielākā daļa no maniem skolasbiedriem, kas devās apmaiņas gadā, izvēlējās ASV, lai apgūtu angļu valodu, bet tas man šķita garlaicīgi, jo angļu valodu es jau pārvaldīju. Tomēr Francija tajā gadā no YFU jau bija nokomplektēta, dodoties uz Šveici, vienmēr pastāvēja risks, kurā pusē – vāciski, franciski vai itāliski runājošajā – nonāksi, līdzīgi arīdzan ar Beļģiju, kur jau apmaiņas gadā bija devusies mana māsa un nonāca flāmu valodā runājošajā pusē… Konsultējoties ar YFU Latvija direktori, viņa man ieteica piedalīties sava veida eksperimentā, dodoties uz Čīli, kur līdz šim no Latvijas nav devies neviens apmaiņas skolnieks! Čīle gan ir kardināli cits virziens no tiem, ko apsvēru sākotnēji, bet man pašai šī ideja ļoti patika. Kad atnācu mājās un šo ideju izklāstīju vecākiem, mamma mazliet sabijās lielā attāluma dēļ, tomēr šo argumentu veiksmīgi atspēkoju, sakot, ka mūsdienās viss ir vienlīdz sasniedzams kaut vai ar interneta sniegtajām iespējām un pastāv vairs tikai mentalitātes un kultūras atšķirības.

Vai atceries savu pirmo dienu, ierodoties Čīlē?

Ļoti spilgti aizvien atceros arī ceļu uz Čīli – mūsu lidojumi toreiz ilga 3 dienas, tagad noteikti vairs tā nebūtu…  Pēc nosēšanās mūs ar vēl vienu apmaiņas skolnieci no Latvijas sagaidīja YFU pārstāvji un uzreiz devāmies uz iepazīstināšanas nometni, kur stāstīja par kultūras atšķirībām, kas jāņem vērā. Nu, piemēram, ka turēt durvis ciet uz savu istabu ir nepieklājīgi… Sīkums, bet tomēr arī svarīgi, lai ikdienā nerastos kaut kādi negaidīti pārsteigumi.

Čīle ir interesanta izvēle arī tādā ziņā, ka tur apmaiņas skolnieks no Eiropas klasei pievienojas uz otro semestri, pa vidu izbaudot vasaras brīvlaiku un atgriežoties uz nākamās klases pirmo semestri. Vai tas nebija sarežģīti?

Nē, tas skolā nekādas raizes nesagādāja. Es tieši pretēji to uztvēru kā lielisku iespēju, jo pirmajā pusgadā jau paguvu sadraudzēties, iepazīties utt., tad seko vasaras brīvlaiks, kas Čīlē arī ir trīs mēneši, un pēc tam atgriezies skolā uz jauno skolas sākumu! Arī es augustā sāku mācības 10.klasē un pēc vasaras brīvlaika martā sākās 11.klase.

Kāda ir skolas ikdiena Čīlē? Vai mācību priekšmeti ir tie paši, kas tev bija šeit, mācoties Rīgas Angļu ģimnāzijā?

Mācību priekšmeti tiešām pārāk neatšķīrās no tiem, kas ir mums Latvijā, tomēr skolas ikdiena, bez šaubām, ir citādāka. Pirmkārt jau tādēļ, ka skolā visiem obligāti jānēsā skolas formas. Arī manai skolai bija skolas forma, kas man tiešām ļoti patika. Visi staigā vienādi, neviens neizlec. Un katrā skolā pat ir savs inspektors, kas seko līdzi, lai visi valkātu skolas formas un ievērotu arī citus likumus, piemēram, puišiem nedrīkstēja būt gari mati – par tiem skolā varēja aizrādīt. Meitenēm nedrīkstēja būt uzkrītoši lakoti nagi, uzkrītošas rotas. Par to arī varēja saņemt aizrādījumus. Jāatzīst, ka man sākotnēji bija mazliet neērti pēc skolas ar draugiem kopīgi laiku pavadīt skolas formā, bet pie tā ātri pierod – visi pēc skolas devāmies uz pilsētu, un visi bijām tajās pašās skolas formās!

Kā ar skolas stundu laiku, atzīmēm? Nekas nebija svešs?

Es mācījos privātajā skolā, tā bija salīdzinoši maza skola – tikai ap 200 skolēniem, kas – kā es sapratu - nav gluži Čīles standarts. Skola atradās pie milzīga ezera, ārkārtīgi skaistā vietā. Tieši tādēļ, ka skola bija tik maza, ikviens katru pazina, visi bija kā savējie. Klasē bijām 18 skolēni, skola sākās arī plkst.8, vienīgi viena stunda nav kā Latvijā 40 minūtes gara, bet gan tieši tāpat kā universitātē vienas lekcijas garumā – pusotru stundu. Atzīmju skala līdzīga – no 1 līdz 7, kur 7 ir labākā.  Es vēlos izcelt to, ka skolotāju darbs man Čīlē ļoti patika, par to liecina arī tas, ka pat ķīmiju, kas nebūt nebija mans mīļākais mācību priekšmets Latvijā, es apguvu tur ļoti labi, neskatoties uz to, ka mācības bija spāņu valodā!

Kā Tev veicās ar spāņu valodas apguvi?

Skaidrs ir viens – tur tiešām neviens nerunā angliski! Uz to jābūt gatavam... Es kā tagad atceros, ka pirmajā skolas dienā mani izsauca klases priekšā un aicināja pastāstīt par sevi. Tikai pēc pāris mēnešiem draugi atzinās, ka toreiz pilnīgi neviens neko nav sapratis, ko es tur priekšā angliski runāju. Lai gan skolā viņi visi apgūst angļu valodu, tas neko nenozīmē. Ik pa laikam skolā kāds kaut ko man patulkoja, bet jau pēc mēneša sapratu, ko man saka. Jāatzīst, ka Čīles spāņu valoda ir ļoti grūta priekš apmaiņas skolnieka, jo čīlieši runā ļoti dzīvelīgi, noraujot galotnes un sarunvalodā iesaistot ļoti daudz vārdus, kuriem nemaz nav nozīmes! Bet man tieši tas ļoti patika – visa čīliešu spāņu valoda ir tik bagātīga, tik pilna! Protams, arī es to apguvu ar visiem sarunvalodas vārdiem, izrunu. Vēlāk universitātē pēc pāris gadiem devos uz Spāniju Erasmus programmas ietvaros un biju pārsteigta, cik sausa un nabadzīga ir šīs zemes spāņu valoda. Tur uzreiz visi atzina, ka runāju kā latīniete.

Kādi ir čīlieši ikdienā? Vai šīs zemes iedzīvotāji ir atvērti apmaiņas skolniekiem no Eiropas?

Čīlieši paši ir ļoti atvērti. Tas apmaiņas skolniekam ir ideāli, jo ne mirkli nebūsi viens pats – vienmēr kāds būs blakus. Tas mums – nosvērtajiem ziemeļniekiem – varbūt pat liekas dīvaini un negaidīti. Arī es pēc dabas esmu nosvērta un atturīga, tomēr šīs zemes iedzīvotāju pozitīvisms un optimisms arī mani atvēra! Čīlē gan ir vēl viena nianse – visi iedzīvotāji izteikti sadalīti kārtās – zemākajā, vidējā un augstākajā, kas arī jāņem vērā, ar ko sarunājies. Piemēram, zemākās kārtas pārstāvji ar mani nemaz nesarunājās un nenāca man klāt, jo es biju tik gaišādaina un vēl turklāt blonda! Man gan tika pievērsta tik liela uzmanība, ka es pat ceturtajā dienā pārkrāsoju matus, lai nebūtu tik izteikti blonda, jo vietējie izrādīja ļoti lielu uzmanību, vēroja un mani veikalā pat sāka izsekot…

Kas vēl Čīlē ir tāds, kas Tavu apmaiņas gadu padarīja tik neaizmirstamu?

Noteikti jāpiemin šīs zemes pārsteidzošā daba! Tā neatstās vienaldzīgu nevienu! Čīles valsts teritorijā dabas apstākļi un ainavas ir tik dažādas, ka, braucot apmaiņas gadā, nemaz nezini, vai nokļūsi pilsētā, kur ir karstums un tveice, vai tajā daļā, kur ziema bargāka par to, kas mums Latvijā. Manā pilsētā Conception klimats bija līdzīgs Latvijas klimatam, bet stundas attālumā bija sniegs. Tādēļ Čīlē tas ir normāli, ka vienu dienu ar draudzeni devāmies izjādē ar zirgiem, bet otrā dienā – ar viesģimeni slēpot uz kalniem! Viss ir turpat pieejams un rokas stiepiena attālumā sasniedzams.

Vai sadzīve Čīlē ir līdzīga tam, ko redzam viņu seriālos?

Jāatzīst, ka dzīve tur tiešām ir viens liels seriāls! Tās ziepju operas viņiem laikam ir asinīs. Pirmkārt jau interesants ir fakts, ka pilnīga norma ir kalpone mājās. Arī mums tāda bija, kas kopa māju, mazgāja drēbes, gatavoja. Bet ne tikai tas – arī šai Latīņamerikas zemei ļoti patīk visus aprunāt aiz muguras, kaut ko nepateikt līdz galam, izdomāt nereālus iemeslus… Jaunieši, ejot ballēties, vecākiem nekad neteiks taisnību, bet vienmēr izdomās kaut ko citu, ko pateikt, kur dodas. Tādēļ pilnīgi noteikti jādomā līdzi, ko un kuram saki. Mājas viesībās dāmu iecienītākais temats ir tas, kuras kalpones ir čaklākas, centīgākas. Esot jāizvēlas peruānietes. Bet es iesaku vienkārši ļauties šai viņu ziepju operai, jo arī tā ir daļa no viņu kultūras!

Kā Tevi pašu mainīja apmaiņas gads Čīlē?

Svarīgākais noteikti ir tas optimisms, ko es pārņēmu no šīs zemes iedzīvotājiem. Čīle ir tik pozitīva zeme, kas noteikti atstāja uz mani nemaināmu iespaidu. Vēl esmu novērojusi, ka tie apmaiņas skolnieki, kas dodas uz Latīņameriku un ASV kļūst daudz patstāvīgāki, jo arī Čīle ir tik liela zeme, ka mums nebija iespējas tik daudz čupoties kopā ar citiem apmaiņas skolniekiem no citām zemēm, kā to bieži vien dara apmaiņas skolnieki Eiropā, bet tā vietā daudz vairāk laika tika pavadīts ar vietējiem.

Kādiem jauniešiem Tu iesaki doties savu apmaiņas gadu pavadīt Čīlē?

Es šo zemi iesaku tiem, kas ir gatavi pārsteigumiem. Ne tikai dabas varenības un iespēju ziņā, bet arī ikdienas notikumu ziņā un sadzīvē. Čīlē Tavi Ziemassvētki būs pie plastmasas eglītes. Čīlē mana vies-vecmāmiņa bija tā, kas taisīja jau piekto plastisko operāciju… Bet tajā pat laikā čīlieši ir ļoti lepni ar savu zemi, savu kultūru, savu ekonomisko izaugsmi un attīstības līmeni. Jaunieši, piemēram, nemaz neklausās pasaules populāro mūziku, bet tikai savus izpildītājus. Un arī Tu klausīsies viņu mūziku, ja būsi apmaiņas skolnieks Čīlē, jo nekas cits jau neatliks – šī mūzika pielips arī Tev tāpat kā vietējiem!