viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Madaru

Madara Pule: “Tā ir zeme, kur vilciens pienāk sekundi sekundē!”

Rīdziniece Madara Pule (24) savu apmaiņas gadu 2006./2007. gadā pavadīja Šveicē. Pašai par vislielāko pārsteigumu nevis pilsētā, bet gan mazā ciematiņā, kuru Madara intervijas laikā sauc par Šveices laukiem. Intervijā Madara stāsta par savu apmaiņas gada pieredzi Šveices vāciski runājošajā daļā.

Pastāsti, kā Tu nonaci līdz domai doties apmaiņas gadā! No kurienes par šādu iespēju uzzināji?

Kad es mācījos Rīgas 99.vidusskolā, pie mums skolā ar YFU skolu prezentāciju bija atnākusi meitene, kas tikko bij atgriezusies no sava apmaiņas gada Argentīnā. Tā meitene uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu! Vēl tagad atceros, kā viņa stāstīja par savu apmaiņas gadu, cik forši viņa izskatījās ar saviem garajiem blondajiem drediem! Es biju pārņemta, un man gribējās tieši tādu pat pieredzi kā viņai! Aizejot mājās un izstāstot par savām vēlmēm vecākiem, viņi nebūt nebija sajūsmā, ka padsmitniece grib doties uz salīdzinoši bīstamo Latīņameriku… Ar vecākiem man bija teiksim tā – tādas “smagas pārrunas” par to, ka, iespējams, jāizvēlas cita valsts. Pēc YFU biroja ieteikuma doties uz Šveici, mans tētis bija sajūsmā par šādu iespēju – Šveice, drošība…

Ko Tu pati pirms tam zināji par Šveici?

Nebiju dzirdējusi atsauksmes, ka šveicieši ir ļoti atvērti cilvēki… Zināju, ka tur ir dārgi un arī to, ka tur tāpat kā pie mums ir visi četri gadalaiki.

Vai Tev bija arī saruna ar vecākiem par to, kādēļ vispār ir vērts doties apmaiņas gadā?

Šī daļa man atkrita, jo viņi zināja, kas tas ir. Mana māsa jau vairākkārt bija devusies valodas apmaiņas nometnēs uz ārzemēm. Smagākais jautājums sarunās ar vecākiem bija tieši valsts izvēle, kur no siltās un saulainās Latīņamerikas tiku pārmotivēta uz ziemīgo Šveici.

Vai atceries savus pirmos mirkļus Šveicē?

Jā, es biju ļoti noskumusi un tā raudāju – man likās, ka visas acis tajā dienā biju izraudājusi! Lidmašīna nolaižas, viss apmācies, līst lietus – nekas no apmaiņas gada skaistuma! Viss slikti! Man atbrauca uz lidostu pakaļ viesmamma – kas vispār nerunāja angliski. Neviens no manas ģimenes īsti nerunāja angliski. Griezies kaut atpakaļ! Es esmu meitene no Rīgas – Latvijā visu mūžu dzīvojusi Rīgā. Tagad man jādzīvo Šveices kalnu ciematiņā, kurā ir 700 iedzīvotāji, un manai ģimenei bija vēl bez tam 3 kazas! Kazas! Pirmajā dienā man šķita – kur nu vēl tālāk…  Bet šie pirmie iespaidi jau pavisam drīz mainījās un pretējo pusi…

Un pirmās dienas skolā?

Man arī pirmā diena skolā bija sava veida izgāšanās – aizgāju sapucējusies ar puķēm, bet tur jaupirmā skolas diena tādi svētki  tā, kā pie mums… Nevajag ņemt nekādas puķes, bet gan normālu skolas somu. Mēs klasē gandrīz visas bijām meitenes, izņemot vienu puisi, kurš man bija man ļoti labs draugs, jo pats bija tikko atgriezies no apmaiņas gada Amerikā. Pirmā skolas nedēļa tā arī pagāja – man pat gribas teikt – kā tādā transā, tu neko daudz nesaproti, mēģini kaut ko uztvert, bet vairāk gan vienkārši peldi līdzi visiem…

Cik apmaiņas skolnieki jūs bijāt Šveicē? Vai ar visiem sanāca iedraudzēties?

Tie  citi apmaiņas skolnieki ir viens no lielākajiem dārgumiem, ko savā apmaiņas gadā esmu ieguvusi. To es, protams, varu teikt tagad, atskatoties uz savu apmaiņas gadu pēc kāda laika.

Izrādās mēs Šveicē bijām 90 apmaiņas skolnieki – liela daļa no Latīņamerikas, Ķīnas, Japānas. Ar latīņamerikāņiem man arī saglabājušās vistuvākās attiecības.

YFU Šveices birojs mums visiem organizēja 3 nometnes, tās visas notika kalnos, kur varējam slēpot, iet pārgājienos kalnos. Šīs nometnes man vienmēr paliks atmiņā – 90 iebraukušie skolnieki, kalnos, tādi skati, aktīvais sports…

Pastāsti, kāda tā Šveice īsti ir!

Šveices burvīgums slēpjas, manuprāt, tajā, ka Šveice sastāv no trīs tik atšķirīgām daļām! Šveicē ir Itālijas daļa, kur aug palmas, spīd saule, jo pat laika apstākļi šajā pusē ir citādāki, šajā daļā ir izteikta itāļu arhitektūra, itāļu tipiskais saldējums. Tad ir Ženēva, Šveices franču daļa, kur viss ir franču valodā, ir Monblāns un pilnīgi citas sajūtas. Un ir vācu daļa, kurā biju es – arī šai daļai ir cits šarms. Mazi kalnu ciematiņi, ar savām saimniecībām, savu Šveices dialektu…

Visvairāk mani kā latvieti fascineja Šveices daba. Lai gan es biju Šveices centrālajā daļā, kur tie kalni neesot tie izteiktākie, es vienmēr izbaudīju tos skatus – sniegotās virsotnes. Tu stāvi, gaidi vilcienu un veries kalnu skatos. Tas nekad neapnīkst.

Vēl šveicieši ir ļoti punktuāli – šī ir zeme, kur tiešām vilciens ierodas un iziet sekundi sekundē. Tas apmaiņas skolniekiem no latīņamerikas bija liels pārsteigums un droši vien arī kultūršoks, ka kaut kas tads notiek!

Vai Šveicē ir viegli iegūt draugus?

Man liekas, ka šveicieši nav tādi pārāk atvērti, bet, ja reiz viņi ir tevi pieņēmuši, tad tu kļūsi savējais uz visu laiku. Man šajā ziņā ļoti palīdzēja mana māsa, kas spēlēja orķestrī, kurā bija ap 30 cilvēki. Un man arī ļoti gribējās pievienoties, jo tas izskatījās tik jauks kolektīvs. Bet tā kā es neko spēlēt un pūst nepratu, man uzticēja tādus skanošos “bumbierus” kas bija grabināmi pēc izskata bumbieriem līdzīgi instrumenti, par kuriem biju sajūsmā. Protams, ka tas izskatījās dīvaini, bet tā bija viena no labākajām lietām visa gada laikā. Mums kopā bija neskaitāmas uzstāšanās, diezgan intensīvs koncertu grafiks, mēģinājumi, ballītes. Protams, ka ar tiem cilvēkim ļoti satuvinājos. Pat tagad, kad aizbraucu uz Šveici ciemos, man ik pa laikam atļauj kaut ko piespēlēt orķestrī.

Vai skolas dzīve ir ļoti atšķirīga no Latvijas?

Skolā pēc būtības viss ir ļoti līdzīgi kā Latvijā, bet tas, ko nevar nepamanīt – visos priekšmetos var just, ka klāt nāk prakstiskā darbošanās. Ja ir bioloģija, tad mikroskopi. Ja ķīmija, tad balti halātiņi. Vēl ļoti interesanti ir tas, ka savstarpēji visi runā Šveices dialektā, bet tiklīdz noskan zvans un sākas stunda – kā ar nazi nogriezts – visi tikai un vienīgi vāciski. Pat bez variantiem! Jo tā ir oficiālā valoda. Un vācu valodā ir pilnīgi visi papīri, ceļazīmes, biļetes, ēdienkartes, TV raidījumi utt.  Man Šveices dialekts pat patīk labāk nekā vācu valoda, tas izklausās tā mīļāk.

Skolā man gāja visādi – bija skolotāji, kas man kā apmaiņas skolniekam stāstīja visu vairākkārtīgi, mēģinot maksimāli palīdzēt, bet bija arī stingrie, kas lika kontroldarbus vairākas reizes pārrakstīt.

Kā ar tipisko Šveices ģimenes dzīvi? Vai tā krasi atšķiras no mūsu latviešu ģimenes dzīves?

Man neliekas, ka šveicieši ir tik citādāki, bet, piemēram, ļoti svarīga visai ģimenei ir kopīga vakariņošana. Mēs sēdējam pie galda, ēdam, klačojāmies un tad visi kopā gājām skatīties TV. Vēl šveicieši ir ļoti aktīvi – gandrīz visas ģimenes, te gan jāpiebilst, ka izņemot manu viesģimeni, nodarbojas ar aktīvajiem ziemas sporta veidiem, bet citos gadalaikos staigā pa kalniem, visiem ir ekipējums, lai varētu iet pārgājienos kalnos.

Kas bija Tavi lielākie pārsteigumi, dzīvojot tur?

Mani pārsteidza vairākas lietas, kas ļoti cieši saistās ar šīs zemes augsto dzīves līmeni. Es, protams, stāstu par savu pieredzei Šveices kalnu ciematiņā, bet mani tiešām pārsteidza, ka cilvēki mājas durvis ciet neslēdz, mašīnas arī ne un velosipēdus arī neslēdz, atstājot tos stacijā un dodoties tālāk ar vilcienu.

Un vēl. Mūsu kaimiņi paši audzēja vistas, gatavoja pastu utt., lai to visu pārdotu tādā pašapkalpošanās šķūnītī. Ja Tev kaut ko vajag, Tu pats aizej uz to šķūnīti, paņem visu, ko vajag, atstāj naudiņu kastītē. Un, ja vajag – paņem arī izdošanas naudu. Un tā viņi visi tur arī dzīvo. Kastīte stāv pilna ar naudu, brīvi pieejama, neviens neskatās, bet neviens arī neņem.

Vai vari nosaukt arī kādus mīnusus apmaiņas gadam Šveicē?

Lai arī Šveice ir droša, šī zeme ir salīdzinoši tuvu mums, tā tomer ir dārga. Pie tā, protams, pierodi ar laiku, bet man bija smieklīgs gadījums uzreiz pēc atgriešanās mājās. Pa ceļam no lidostas vajadzēja iebraukt veikalā, kad es ieraudzīju visas cenas, man tiešām likās, ka es visu Latviju varu nopirkt. Nu, kā var būt cena – viens, komats kaut kas! Šveicē tādu cenu nav!

Vai ir kas tads, pēc kā Tu visvairāk ilgojies, atgriežoties no sava apmaiņas gada?

Pēc atgriešanās Latvijā es vēl kādu pusotru gadu dzīvoju ar domām par Šveici. Man draugi, paziņas, mamma vaicāja – nu, kas tur tāds notika, ka tev tik ļoti tur patika!? Un nekas TĀDS jau tur nenotika – vienkārši bija brīnišķīgi cilvēki, patīkama kompānija, neaizmirstami piedzīvojumi.

Un ilgojos arī pēc tiem citiem apmaiņas skolniekiem, kas kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Tagad varu teikt, ka pasaule ir vaļā. Šie iegūtie draugi mani jau ir apkārt puspasaulei apveduši – tikko pagājušajā nedēļā atgriezos no draudzenes, ar kuru iepazinos Šveicē, kāzām Meksikā. Un arī tā ir mana Šveicē gūtā pieredze.