viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Nikolu

Nikola Vizbule: “Man Latvijā bija viesmāsa no Argentīnas, kas mainīja manu dzīvi un apmaiņas programmas gala mērķi.”

Nikola Vizbule savu apmaiņas gadu 2015./2016. gadā pavadīja Argentīnā, Puertoriko. Nikola stāsta kā nokļuva Argentīnā un ieguva sev otru ģimeni.

Kas tevi ieinteresēja un kā uzzināji par iespēju doties apmaiņas programmā?

Interese braukt apmaiņas programmā man parādījās jau, negribu maldīties, aptuveni 8 gadu vecumā, kad no apmaiņas programmas atgrizās viena mana radiniece un pastāstīja par savu pieredzi, kas mani ļoti ieinteresēja, un viņas stāsti man likās ļoti apburoši. Kopš tā laika es jau zināju, ka, kad sasniegšu atbilstošu vecumu, lai varētu doties apmaiņā, tad arī es došos apmaiņas programmā.

Kā izvēlējies valsti, uz kuru doties?

Mans stāsts kā izvēlējos valsti ir salīdzinoši ironisks, jo sākumā es vēlējos doties uz ASV, bet mani vecāki uzskatīja, ka tas ir pārāk tālu un ka viņi nevēlas, lai es uz gadu būtu tik tālu prom no mājām. Tad es nolēmu, ka vēlos doties uz Nīderlandi, jo tas ir tuvāk un Nīderlande mani arī interesē. Tā tas bija līdz brīdim, kad mana ģimene nolēma uzņemt apmaiņas skolieci no Argentīnas. Tas bija tieši gadu pirms es biju domājusi doties apmaiņas gadā. Es viņai stāstīju, ka es arī nākamajā gadā plānoju doties apmaiņas gadā un ka plānoju doties uz Nīderlandi, un tad viņa man vaicāja vai nevēlos doties apmaiņas gadā pie viņas ģimenes uz Argentīnu. Man šī iedeja ļoti patika un mani vecāki tam arī piekrita, jo viņiem tad jau tur bija pazīstami cilvēki. Tā es arī es nonācu savā apmaiņas gadā Argentīnā.

Kādi bija pirmie iespaidi ierodoties jaunajā ģimenē un jaunā kontinentā?

Pirmie iespaidi bija grandiozi, jo, pirms es devos, es biju lielā sajūsmā un nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēšu doties savā lielajā piedzīvojumā. Es pat nevaru vārdos aprakstīt to sajūtu, to vēlmi uzzināt. Tas, ka tu tur atrodies un neko nezini, protams, no vienas puses ir biedējoši, bet no otras puses man bija tas, ka es tur gribu atrasties. Protams, no sākuma bija tāds šoks, ka viss bija citādāk un ka argentīnieši paši par sevi ir citādāki, bet no labās puses ir tas, ka viņi ir atvērtāki. Tas pirmais iespaids bija grandiozs un nedaudz bailīgs, bet patīkams. Mani viesvecāki jau pirmstam bija atbraukuši uz Latviju, apciemot savu meitu, kura dzīvoja pie mums. Tāpēc es viņus pirmo reizi satiku Latvijā. Tajā brīdī man bija grūti saprast to, ka viņi tūlīt pat būs mani viesvecāki, ka es 10 mēnešus dzīvošu pie viņiem. Tajā brīdī es vēl ne vārda nerunāju spāniski, bet es jau tad sapratu, ka viņi ir ļoti atvērti un sirsnīgi cilvēki, kas arī mani nedaudz nomierināja, pirms es devos savā pieredzē.

Kā tu raksturotu savu viesģimeni?

Argentīnā man bija, protams, abi viesvecāki, trīs viesmāsas un jaunāks viesbrāis. Es viņus raksturotu, kā ļoti, ļoti sirsnīgus cilvēkus. Es atceros, ka, apmaiņas gada sākumā, es biju ieņēmusi prātā, ka nevēlos viņus saukt par mammu un tēti, jo man ir tikai viena mamma un viens tētis, bet, apmaiņas gadam ejot, tas izzuda, un es joprojām viņus saucu par mammu un tēvu. Man viņi patiešām ir kā otrā ģimene. Ļoti atvērti un sirsnīgi, un es esmu ļoti pateicīga, ka viņi mani uzņēma un palīdzēja mana apmaiņas gada sākumā.

Pastāsti par mācībām skolā un kādas bija Tavas ārpusskolas aktivitātes?

Skola, kurā es mācījos, ļoti atšķīrās no tā, pie kā es biju pierdausi Latvijā, jo, pirmkārt, es mācījos pirvātā reliģiskā skolā. No rītiem visa skola, kādi 300 cilvēki, atradās ārā un notika karoga pacelšana un tam līdzīgas aktivitātes. Tas bija ļoti interesanti un citādāk nekā Latvijā. Pati skola arī bija ļoti maza, kas bija nepierasti man. Stundas arī atšķīrās no Latvijas. Piemēram, mēs Latvijā vidusskolā esam pieraduši doties pie skolotājiem uz klasi, bet Argentīnā skolotāji nāca pie mums. Izglītības sistēma pati par sevi arī ir diezgan atšķirīga Argentīnā no Latvijas. Piemēram, mums jau 4 ir sekmīga atzīme, bet viņiem tikai 6. Skola bija ļoti citādāka, bet labā veidā. Visi mani ļoti labi uzņēma, un man bija viegli iegūt draugus. Pēc skolas es nodarbojos ar tādu sporta veidu, ko sauc par sestobolu. Ar saviem vārdiem, es to aprakstu, kā “quidditch” no Harija Pottera tikai bez slotām. Tas bija tas, ko es labprāt darīju pēc skolas. Protams, es tur arī iepazinu lielāko daļu savu draugu, un tas bija tas veids, kā man patika pavadīt savu laiku.

Kāda ir tava spilgtākā atmiņa no apmaiņas programmas?

Pirmais, kas man nāk prātā, ir pirmā diena, kad es atlidoju. Visa mana viesģimene mani sagaidīja lidostā, un mans mazais viesbrālis, kuram tajā laikā bija 3 vai 4 gadi, sagaidīja mani ar puķēm un mašīnā ceļā uz mājām rādīja man dažādas spēles un tamlīdzīgi. Es atceros, ka mana viesģimene mani aizveda pie maniem viesvecvecākiem, un tur bija ieradusies visa radu saime. Manuprāt, tur bija 20 - 30 cilvēki, un man bija neliels kultūršoks. Mani tur ieveda un iepazīstināja ar visiem, un es centos atcerēties kurš ir kurš. Kad nosēdāmies pie galda, kur visi ēda un apkārt visur skanēja spāņu valoda, es vispār neko nesapratu. Es sēdēju un skatījos ārā pa durvīm, un tajā momentā sapratu, ka es pa tiešām šeit atrodos. Tā tiešām bija vārdiem neaprakstāma sajūta. Tā pirmā diena tiešām bija tā, kad es sapratu, ka es šeit esmu un tas ir tas, ko es esmu izvēlējusies, un es patiešām vēlos šo pieredzi. Arī tas, ka, kad es ierados mājas, es nogulēju 14 stundas no vietas.

Kādi tavuprāt bija tavi lielākie ieguvumi no apmaiņas gada Argentīnā?

Noteikti, valoda! Manuprāt, to min visi apmaiņas skolēni. Protams, spāņu valodu joprojām dievinu un cenšos izmantot un attīstīt, kad man ir tāda iespēja, kā arī es kļuvu atvērtāka. Es vairs nebaidos riskēt. Man patīk iet pasaulē, un tas ir atvēris man vairākus jaunus horizontus, kā arī manā dzīvē parādījās vairākas jaunas iespējas pateicoties tieši apmaiņas programmai.

Vai joprojām uzturi kontaktu ar viesģimeni un draugiem no Argentīnas?

Jāprotams, es uzturu kontaktu. Tas priekš manis ir kā neatņemama dzīvessastāvdaļa, jo, kā es jau minēju, man apmaiņas gada laikā mainījās tas, ka es pirmstam biju iedomājusies, ka man ir tikai viena mamma un viens tētis, bet pēc šīs apmaiņas, man ir divas pilnvērtīgas ģimenes. Katra iespēja, kura man ir un būs, es izmantošu lai viņus apciemotu. Līdz tam brīdim, kad man būs šī iespēja, es uzturu kontkatu ar viņiem virtuāli. Viņi man joprojām ir ļoti tuvi.

Cik viegli bija atgriezties Latvijā pēc apmaiņas programmas? Turpināji mācības nākamajā klasē vai gadu atkārtoji?

Atgrizties Latvijā galīgi nebija viegli. Es atceros, ka pēdējā nedēļa Argentīnā bija viena no grūtākajām/emocionālākajām nedēļām. Ja pametot Latviju es biju ļoti priecīga un nevarēju sagaidīt, kad es došos, tad atgriežoties jau nedēļu pirms lidmašīnas man bija tāda ļoti skumja sajūta, jo tu nezini, kad tu viņus atkal satiksi. Kad es atgrizos Latvijā, pirmās divas nedēļas man gribējās atpakaļ, bez šaubām, es biju ļoti priecīga redzēt atkal visus Latvijas draugus un atkal būt savās mājas, bet došanās prom notiekti nebija tas priecīgākais moments apmaiņas gadā. Skolā gadu es neatkārtoju. Es aizbraucu 10 klases sākumā un atgriezos tieši pirms 11 klases sākuma, un tas man nesagādāja nekādas problēmas.

Vai tu ieteiktu doties apmaiņas programmā saviem draugiem/ paziņām?

Noteikti, tā ir neaizmirstama pieredze. Es esmu ļoti liela apmaiņas progrāmmu fanātiķe, ja tā var teikt. Tā ir lieliska iespēja iepazīt gan pasauli, gan pašam sevi, un es noteikti, notiekti, noteikti ieteiktu doties apmaiņas gadā.