viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Patriku

Patriks Švinka: “Tā ir pieredze, ko neviens tev nevar atņemt un ko tu nevienam nevari līdz galam izskaidrot, bet tā vienmēr paliks tev tuvu sirdij.”

Patriks Švinka savu apmaiņas gadu 2016./2017. gadā pavadīja Itālijā, viņš stāsta kā viņam gāja tur pirmajā dienā, stāsta par savu viesģimeni un iespaidiem.

Kas tevi ieinteresēja un kā uzzināji par iespēju doties apmaiņas programmā?

Mana vecākā māsa jau bija devusies apmaiņas gadā uz Norvēģiju. Pirms tam es vēl nebiju domājis par šādu iespēju doties apmaiņas pieredzē, bet, kad viņa aizbrauca un kad es redzēju kādus ieguvums viņa guva, man vairs nebija šaubu, ka jādodas un jāpiedzīvo kas jauns. Tad radās jautājums “uz kurieni?”

Kā izvēlējies valsti, uz kuru doties?

Līdz pēdējam brīdim man prātā bija divas valstis: Dānija un Itālija. Dānija mani piesaistīja ar savu modernismu un plašajām iespējām, un, salīdzinot ar Latviju, man Dānija likās ļoti pamācoša, bet beigās es nolēmu balstīt savu lēmumu, uz to kur man būs labākā pieredze. Es nevēlējos doties uz valsti, kur galvenā valoda ir angļu. Es vēlējos apgūt kādu jaunu valodu. Beigās es izvēlējos Itāliju trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas bija klimats, otrkārt, - ēdiens, treškārt, - cilvēki. Šo iemeslu dēļ es arī iemīlēju Itāliju savas pieredzes laikā. Klimats apmaiņas gada laikā bija fantastisks, dzīvojot blakus Romai. Ēdiens, kā mēs zinām, Itālijā ir perfekts, un cilvēki Itālijā ir ļoti atvērti un draudzīgi..

Kādi bija pirmie iespaidi ierodoties jaunajā ģimenē un jaunā kontinentā?

Sākumā, ierodoties Itālijā, pirmās desmit dienas tika pavadītas valodas nometnē un tad vēl trīs dienas apmācības nometnē. Pirmā diena viesģimenē man bija ļoti interesanta. Tā bija manas viesmāsas 20 gadu dzimšanas diena, un uzreiz viņai tika rīkotas viesības ar 40 cilvēkiem, kurus nekad mūžā nebiju saticis. Es tikai tikko biju saticis savu viesģimeni. Es biju jaunā ģimenē, ar kuru vēl nebiju pat pienācīgi runājis, un man apkārt bija vēl 40 nepazīstamu cilvēku. Paldies Dievam, manā viesģimenē visi, izņemot manu viestēvu, runāja angliski. Toties, kā mēs zinām, Itāļi vispār nerunā angliski, un no tiem 40 cilvēkiem es reāli varēju uzturēt sarunu ar kādiem 2 vai 3, bet tas bija labs iespaids, jo visi tāpat centās ar mani runāt un iepazīt mani. Tas bija ļoti interesanti, savdabīgi, bet patīkami.

Kā tu raksturotu savu viesģimeni?

Tipiska Itāļu ģimene. It īpaši mamma. Jūs varat pajautāt jebkuram itālim, kurš ir galvenais ģimenē. Tā vienmēr ir mamma. Man tiešām ļoti patika sava ģimene. Mana viesmamma man vienmēr centās palīdzēt gan ar valodu, gan ar hobiju izvēli, gan ar brīvā laika pavadīšanu, gan ar grūtībām. Pilnībā ar visu. Viesģiemene deva man visu, kas man bija nepieciešams. Mēs pavadījām kopā ļoti daudz laika, un tagad viņi man tiešām ir kā mana otrā ģimene.

Pastāsti par mācībām skolā un kādas bija Tavas ārpusskolas aktivitātes?

Man Itālijas skola neiekrita sirdī, bet es apzinos, ka sistēma katrā valstī ir tāda kā viņa ir, un es nevēlētos neko mainīt. Man nepatika tas, ka viņiem ir tāds sākumskolas princips, ka tu visu dienu paliec vienā un tajā pašā klasē. Starpbrīži īsti arī nav, jo nav nepieciešams pārvietoties no klases uz klasi. Bija divi 10 un 15 minūtes gari ēšanas starpbrīži, kuros mēs nevarējām iziet no skolas teritorijas, tāpēc bija nepieciešams ņemt līdzi savu ēdienu. Mācības, protams, arī bija daudz savādākas. Man ļoti patika tas, ka vēsturē un citos mācību priekšmetos es iemācījos ļoti daudz tieši par itāļu vēsturi un kultūru. Ārpus skolas es nodarbojos ar volejbolu. Kad aizbraucu uz Itāliju, man bija plāns turpināt apmeklēt trenažieru zāli, kā to biju darījis Latvijā, bet tad es sapratu, ka tā jau ir lieta, kas man patīk un ko es nepazaudēšu, un nolēmu paņemt pauzi. Sapratu arī to, ka tas nebūs veids, kā es varētu iepazīt cilvēkus. Tāpēc nolēmu, ka jāiesaistās komandu sporta veidā. Kopā ar viesbrāli sākumā apsvērām domu sākt nodarboties ar basketbolu, bet vēlāk nolēmām sākt nodarboties ar volejbolu, ko nekad Latvijā pirms tam nebiju darījis. Tur tieši arī ieguvu savus labākos draugus no apmaiņas gada.

Kāda ir tava spilgtākā atmiņa no apmaiņas programmas?

Daudz lietu nāk prātā, bet tā vislabāk atmiņā palikušas bučas uz vaigiem. Man kā latvietim, kurš ir nedaudz atturīgāks un aukstāks, tas sākumā likās nedaudz dīvaini. Piemēram, tikko iepazīstot viesģimeni, tu paspied roku, sasveicinies un saņem buču uz vaiga, bet beigās es jau biju pieradis pie tā. Tas, kas man tiešām paliks vislabāk atmiņa no Itālijas, ir tieši cilvēki. Tas, cik ļoti atvērti, sabiedriski, patiesi un draudzīgi viņi ir.

Kādi tavuprāt bija tavi lielākie ieguvumi no apmaiņas gada Itālijā?

Protams, uzreiz var teikt, ka valoda. Manuprāt, tas ir lielākais ieguvums ikvienam, neatkarīgi uz kādu valsti viņš dodas. Tas būtu pirmais. Otrkārt, tie būtu cilvēki. Es ieguvu ne tikai jaunu ģimeni un jaunus draugus, bet arī izpratu cilvēku būtību citā kultūrā. Tas, kā cilvēki dzīvo citās valstīs un kā dzīves viedi atšķitās dažādās valstīs. Vēl, protams, arī mīlestība pret Itāļu ēdienu. Tagad, dzīvojot Latvijā, es vairs nevaru ieēst picu vai pastu, jo tas nav tas pats, kas man bija pieejams Itālijā.

Vai joprojām uzturi kontaktu ar viesģimeni un draugiem no Itālijas?

Jā, pavisam noteikti. Es varbūt neesmu tas cilvēks, kas regulāri sazinās elektroniski, bet kopā ar savu īsto ģimeni esam apciemojuši manu viesģimeni Itālijā. Mana Itālijas ģimene ir apciemojusi mani Latvijā. Uz manu 18 gadu dzimšanas dienu pie manis ieradās mans viesbrālis kopā ar trīs maniem draugiem no Itālijas. Šobrīd plānoju atkal drīzumā doties uz Itāliju. Tā kā joprojām uzturu ļoti labu un ciešu kontaktu.

Cik viegli bija atgriezties Latvijā pēc apmaiņas programmas? Turpināji mācības nākamajā klasē vai gadu atkārtoji?

Mācību gadu es atkārtoju, bet to nenožēloju. Ja man piedāvātu iespēju vēlreiz doties apmaiņas pieredzē, tad es būtu gatavs vēlreiz atkārtot vēl vienu mācību gadu. Kopumā atgriešanās Latvijā man bija viegla, bet es teiktu, ka nedaudz dīvaina. Man nevienā brīdi esot apmaiņas pieredzē nebija sajūta, ka ir grūti tur uzturēties vai ka būs grūti atgriezties atpakaļ, jo es zināju, ka tā ir lieta, ko esmu izvēlējies, un lieta, ko es iegūšu, kā arī tas, ka tie 10 mēneši nav bezgalīgi. Kad pagāja tie 10 mēneši, es ļoti novērtēju iegūto pieredzi, un, atgriežoties Latvijā, varbūt bija grūti pierast pie dažām niansēm, kas man bija Itālijā, bet, skatoties no otras puses, esot Itālijā es ļoti novērtēju lietas, kas man nebija pieejams Itālijā, piemēram, tas, ka Latvijā man vecāki daudz vairāk uzticējās.

Vai tu ieteiktu doties apmaiņas programmā saviem draugiem/ paziņām?

Noteikti! Es pilnībā visiem saku, ka ir vērts doties apmaiņas gadā. Kā jau teicu, ka pat tas, ka atkārtoju mācību gadu. Daudzi man jautā, vai es to nenožēloju. Pavisam noteikti, nē, es būtu gatavs to darīt vēlreiz, jo tas gads, tā pieredze, ko es ieguvu Itālijā, un tas nav atkarīgs no tā, vai tā ir Itālija, Francija, ASV vai cita valsts, vienmēr būs neatņemama daļa no manas būtības. Mans viesbrālis vienmēr būs mans viesbrālis, pat līdz sirmam vecumam. Es šo nebūtu varējis iegūt Latvijā vai aizbraucot uz nedēļu atpūsties Itālijā, tas ir kas tāds, ko var iegūt tikai aizbraucot apmaiņas gadā. Tā ir pieredze, ko neviens tev nevar atņemt un ko nevienam nevar izskaidrot, bet tā vienmēr paliks tev tuvu sirdij.