viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Sanitu

Sanita Dzelme: “Pirmais jautājums – vai tu māki braukt ar velosipēdu?”

Sanita Dzelme (26) pirms desmit gadiem savu YFU apmaiņas gadu pavadīja Nīderlandē. Iespējas, ko sniedza viens gads Nīderlandē, sākotnēji Sanitai šķita pilnīgi neticamas un nereālas. “Neko tādu nevienā Latvijas vidusskolā nebūtu iespējams pieredzēt”, atskatoties uz savu apmaiņas gadu stāsta Sanita.

Vai vēl atceries to laiku, kad pirmo reizi prātā iešāvās doma par došanos apmaiņas gadā un māju pamešanu uz vienu mācību gadu vidusskolas laikā?

Tā kā pēc manas mammas iniciatīvas pie mums ģimenē jau pirms tam dzīvoja YFU apmaiņas skolniece no Vācijas, es zināju, kas ir apmaiņas gads un ko tas nozīmē. Gan man, gan arī manai mammai tas šķita loģisks turpinājums, ka arī es došos apmaiņas gadā, kad būs pienācis vēlamais vecums.  Līdz ar to jāsaka, ka mana apmaiņas gada iniciatore bija tieši mana mamma, kurai sākotnēji radās ideja kļūt ar viesģimeni skolniecei no Vācijas.

Kā Tu izlēmi doties uz Nīderlandi? Vai šī valsts bija vienīgā Tavu vēlmju sarakstā?

Varu teikt, ka mani uz Holandi aizveda mana mīlestība pret ziediem, kas, runājot par Holandi, nav mazsvarīgi. Jau vidusskolas laikā Latvijā mana aizraušanās bija floristika – Latvijā apmeklēju dažādus interešu pulciņus un ziedu kompozīciju veidošanas meistarklases – tas man sagadāja ļoti lielu prieku. Nodarbojoties ar ziediem, zināju arī par to, cik daudz ziedi nozīmē Holandē. Tā nu kopā ar mammu vienojāmies, ka es šajā zemē noteikti atradīšu ko sev interesantu.

Vai pirms tam bija nojausma, kādā valodā šajā zemē sarunājas?

Kad piekritu doties uz Nīderlandi, par šīs zemes valodu nezināju pilnīgi neko! Pat ne reizi to nebiju dzirdējusi!  Kaut kur pa ausu galam vien dzirdēju, ka tā esot līdzīga angļu un vācu valodai, tādēļ īpaši nebaidījos, jo vācu valodu jau pirms tam vairākus gadus biju mācījusies skolā. Atceroties sevi toreiz, nav palicis atmiņā, ka es par šo jautājumu pirms aizbraukšans būtu ļoti satraukusies, jo valodas man vienmēr ir viegli padevušās, tad nu likās, ka nevar būt, ka holadiešu valoda nebūs man pa spēkam!

Vai atceries savas pirmās dienas Holandē?

Pirmās dienas Holandē man nācās dzīvot pie savas kontaktpersonas, viņš man jau pa ceļam no lidostas uz mājām visu mēģināja skaidrot un mācīt. Man tas ļoti patika! Un vēl tagad atceros, kāds bija teju vai pirmais jautājums no manas kontaktpersonas, kas mani pat mazliet samulsināja: “Vai es māku braukt ar velosipēdu!”. Nu, bet, protams, ka māku! Kurš gan nemāk!? Bet mana kontaktpersona paskaidroja, ka uz Nīderlandi bieži vien atbrauc apmaiņas skolnieki no ASV, kuriem iepazīšanās nometnē, kur pastāsta par šīs zemes tradīcijām, paražām, normām, māca arī braukt ar velosipēdu…  Lai gan – arī es savā ziņā braukšanu ar velo kaut kādā līmenī tur tomēr mācījos no jauna – braukšana pa lielpilsētas galveno ielu, kur no visām pusēm brauc mašīnas, bija interesants pārbaudījums… Vēlāk, protams, pieradu un, braucot ar velosipēdu, tāpat kā vietējie varēju gan rakstīt sms, gan rādīt pagriezienus.

Pastāsti par savu skolu Holandē. Ar ko tā atšķīrās no Tavas līdzšinējās skolas Latvijā?

Ja savu skolu Holandē salīdzinu ar skolu Latvijā, tad tā atšķīrās pat vairāk kā par 360 grādiem. Un atkal – man par labu nospelēja precīzi aizpildīts pieteikums šai apmaiņas programmai, kur biju precīzi norādījusi savus hobijus un aizraušanās. Rezultātā mans viestētis bija man izmeklējis speciālu skolu, kas bija visā Nīderlandē zināma skola ar floristikas virzienu. Mani tas tā iepriecināja! Gandrīz visi mācību priekšmeti bija saistīti ar floristiku, ziediem, ziedu uzbūvi utt., bet vēl pāris dienas nedēļā pavadīju praksē – pilsētā reālā ziedu salonā, kur ne tikai gatavoju ziedu kompozīcijas, kuras tur uzreiz tika tirgotas, bet arī pati stāvēju aiz letes, kas bija ļoti vērtīgi, lai man būtu iespēja komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem. Vēl tagad atceros, kā katru dienu uz skolu gāju ar prieku – tas bija tik citādāk, salīdzinot ar Latviju! Klasē visas bijām meitenes, un drīz vien arī tur jau biju savējā.

Kāda ir tipiska holandiešu ģimene? Kas ir tās lietas, kas viņiem ir svarīgas?

Ja varu spriest pēc savas viesģimenes un ģimenes draugu ģimenēm, visās holandiešu ģimenēs ir izteikta plānošana. Kopīgi tiek plānotas nedēļas nogales – kur dosimies, ko darīsim, kā pavadīsim laiku. Ļoti izteikts ir vakariņu laiks – šķiet, ka visa Holande vakariņo laika posmā no 6 līdz 7 vakarā! Mana ģimene pat iepirkties uz lielveikalu brauca visi kopā, ko darījām aptuveni reizi nedēļā, sagadājot visu nepieciešamo uzreiz ilgākam laikam.Tā kā manā ģimenē bija mazs bērns, ļoti daudz laika pavadīju arī kopā ar viņu. Jāpiebilst, ka tas bija ļoti interesanti, jo bija jāmeklē iespējas sarunāties ar mazo tā, lai viņš saprastu. Es joprojām uzskatu, ka apmaiņas skolnieks, kura viesģimenē ir mazs bērns, valodu iemācīsies vēl ātrāk!

Kā Tev veicās ar holandiešu valodas apguvi? Kas bija grūtākais?

Tas varbūt izklausīsies mazliet augstprātīgi, bet grūtākais maniem klasesbiedriem un skolasbiedriem bija iestāstīt, ka ar mani jāsāk beidzot runāt holandiešu valodā! Jo viņiem bija interesanti trenēties angļu valodu, sarunajoties ar mani, bet man tas bremzēja valodas izaugsmi. Pati valodas mācīšanās nudien nebija apgrūtinājums. Tas var būt pateicoties manām vācu valodas priekšzināšanām vai arī ķērienam uz valodām. Ik dienu ceļā uz skolu pavadīju stundu vilcienā. Tur ņēmu bezmaksas avīzes un sākumā mēģināju saprast, kas teikts manā dienas horoskopā. Tuvumā vienmēr atradās kāds no skolasbiedriem, kas palīdzēja saprast vārdus, kurus nezināju. Tā, kamēr tiku līdz pieturai, kurā jākāpj ārā, jau biju šo to sapratusi. Un tā katru dienu. Arī tagad aizvien holandiešu valodā runāju brīvi. Valoda ir vācu un angļu valodas savienojums ar vēl diezgan jūtamu franču valodas ietekmi.

Holandi un Latviju šķir vien pāris stundas ilgs lidojums. Vai šīs – salīdzinoši tuvu esošās valstis, Tavuprāt, ir ļoti atšķirīgas?

Es teiktu, ka jā. Holande atšķiras ne tikai ar savu apdzīvotību, bet arī ar kultūru un cilvēku domāšanu. Holandiešiem jau skolā priekšmetus pasniedz no cita skatu punkta – uzsvaru liekot uz analītisko spēju attīstīšanu, kas bez šaubām noder arī tālākajā dzīvē. Tāpat arī Holandē, kas ir pēc teritorijas divas reizes mazāka par Latviju, ir tik izteiktas kultūras atšķirības! Piemēram, lielākā daļa holandiešu neatzīmē Ziemassvētkus, bet viņiem ir savs “Ziemassvētku vecītis” jeb Sinterklaas, kas Holandē ierodas ar laivu no Spānijas uz balta zirga. Un viņu gaida gan lieli, gan mazi. Lielie pat pārģērbjas par Sinterklaas palīgiem un mālējas melni, lai visu šo pasākumu padarītu vēl jancīgāku. Un rodas sajūta, ka tam tic un svin tiešām visa Holande! Tāpat arī ar Karalienes dienu aprīļa beigās – visi iznāk uz ielām un godina karalieni, bet tas godināšanas veids ir diezgan īpatnējs, piemēram, neiztrūkstoša Karalienes dienas svinēšanas sastāvdaļa ir krāmu tirdziņi uz ielām, kur katrs var izpārdot visu, kas vairs nav vajadzīgs. Tāds jampadracis uz ielām! Vēl ļoti spilgti atceros arī attiecības ar kaimiņiem – viņi ir tik draudzīgi! Ar katru aprunājas, ciemojas, interesējas – mani tas ļoti patīkami pārsteidza.

Kas bija lielākais pārsteigums, ko nebiji gaidījusi Holandē?

Mani pārsteidza vairākas it kā mazas lietas, kas ikdienu tomēr padara tik interesantu! Piemēram, līdz tam nekur nebiju redzējusi, ka ģimene ar sava bērna skolas absolvesanu lepojas, karoga mastā pie mājas izkarot skolas somu un grāmatas! Un ikvienam ir skaidrs, kas šajā ģimenē labs noticis, var apsveikt ar lielo notikumu! Tāpat arī ar bērniņu piedzimšanu – redzēs ikviens garāmgājējs, ka šajā ģimenē ir jaundzimušais – vai par to liecinās stārķa figūra piemājas mauriņā vai uzraksti logā… Man tāda atvērtība ļoti patika. Tāpat mani arī pārsteidza viņu interese par to, no kurienes es nāku. Tā kā holandiešu valodā Latvija skan Letland, tad man ārkārtīgi bieži nācās skaidrot, ka nenāku no Lapzemes. Mani arī iepriecināja, tas cik ļoti priecīgi holandieši ir par katru ārzemnieku, kas mācās viņu valodu – apbrīno, palīdz, izsaka komplimentus.

Kāpēc tu ieteiktu jauniešiem no Latvijas savu apmaiņas gadu pavadīt Nīderlandē?

Pirmkārt – Holande ir brīnišķīga vieta tepat Eiropā, kas no vienas puses varētu šķist tik līdzīga Vācijai, bet patiesībā ir pilnīgi ar savu kultūru, tradīcijām utt. Holandieši ir tik atvērti, tik ieinteresēti citos cilvēkos, kas ļauj tur justies kā savējam ļoti drīz. Es ieteiktu Holandi izvēlēties arī tiem, kuri pēc tam savu tālāko augstāko izglītību grib saistīt ar šo valsti, jo piedāvājums ir ļoti kvalitatīvs un plašs. Vēl bez tam holandieši ļoti lepojas ar savu zemi, ar savām tradīcijām, kuras noteikti nepaslīdēs garām arī apmaiņas skolniekam. Man pat gribas apgalvot, ka Holande savā ziņā ir mazliet mānīga – no malas varbūt izskatās nekāda, rada iespaidu, ka tā pati Vācija vien ir… Bet nav!