viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Valdi

Valdis Salaks: “Viss, ko gribēju, nolikts kā uz paplātes!”

Valdis Salaks stāsta savu pieredzes stāstu par apmaiņas gadu Amerikas Savienotajās Valstīs 2005./06. gadā – viņam tas īpašs ar to, ka YFU pieredze pavēra durvis uz ilgāku palikšanu šajā zemē, lai turpinātu spēlēt basketbolu un pierādītu sevi uz laukuma. Valdis uz lielo iespēju zemi devās 16 gadu vecumā, bet tā arī ar saviem klasesbiedriem no Āgenskalna Valsts ģimnāzijas vienā skolas solā vairs nesēdās, jo vidusskolas diplomu ieguva otrpus okeānam.

Vai vēl atceries, kā Tev ienāca prātā ideja par došanos apmaiņas gadā?

Jā, diezgan agri – jau 6. – 7. klasē biju uzzinājis par šādu iespēju, un jau no tā laika pamazām sāku radināt vecākus pie idejas, ka varētu doties apmaiņas gadā. Savukārt Amerikas Savienotās Valstis nāca kā loģisks turpinājums divu iemeslu dēļ – pirmkārt, man interesēja un padevās angļu valoda, bet, otrkārt – gribēju sevi pilnveidot un pierādīt uz basketbola laukuma, jo arī Lavijā spēlēju diezgan nopietnā līmenī – biju valsts vienības kandidāts, spēlēju U-16. Tad nu pēc U-16 loģiski likās braukt izmēģināt savus spēkus Amerikā.

Ko Tavi vecāki teica, ka Tu sapņo par basketbolu Amerikā?

Es domāju, ka sākumā viņiem šķita, ka esmu saskatījies filmas, bet mana noteiktība atmaksājās – diezgan uzstājīgi paudu savu viedokli, viņi redzēja, ka arī mans ieguldītais darbs angļu valodā ir pamatīgs, jo to biju sapratis uzreiz – ja gribu tikt uz Ameriku un spēlēt tur, manām sekmēm arī šeit jābūt ļoti labām. Pateicoties maniem vecākiem, kuri caur saviem paziņām atrada YFU organizāciju, mani plāni realizējās.

Ja Tavs mērķis bija pierādīt sevi basketbolā, vai bija svarīgi, kurā pusē vai štatā vēlējies nokļūt?

Atskatoties tagad uz to laiku, atceros, ka par štatiem un ģeogrāfiju toreiz daudz neiespringu… Basketbola dēļ zināju, ka būtu labi nonākt austrumu krastā, ar to man arī paveicās, jo viss jau ir atkarīgs no tā, kur tiks atrasta viesģimene.

YFU piedāvātās programmas ilgst vienu mācību gadu. Vai ar to pietika, lai sevi pierādītu basketbolā?

Mans plāns jau sākotnēji bija pierādīt sevi, cik labi vien iespējams, un rast iespēju palikt tur, ja viss izdosies, un turpināt izaugsmi basketbolā. Viens gads ir pietiekoši ilgs laiks šādam izaicinājumam, lai saprastu, vai ir vērts turpināt. Man izdevās palikt ASV arī pēc YFU apmaiņas gada.

Kāda bija Tava viesģimene, kurā pavadīji apmaiņas gadu?

Es nonācu Virdžīnijā, pilsētā ar nosaukumu Virginia Beach, par ko biju ļoti priecīgs, jo man patika sajūta, ka pludmale būs tuvu.  Manā ģimenē apmaiņas skolnieki bija bijuši jau pirms. Mēs bijām divi apmaiņas skolnieki vienlaicīgi – es un puisis no Zviedrijas, kurš nopietni spēlēja hokeju. Ar viesģimeni pirms apmaiņas gada sazvanījāmies, jau tajā brīdī sapratu, ka mana angļu valoda nebija tik laba kā man likās pēc stundām skolā te, Latvijā. Un - kas ir smieklīgi – pirmā lieta, ko mēs Amerikā darījām kopā uzreiz pēc manas ielidošanas - aizbraucām iekost ātrās ēdināšanas restorānā…  Pēc tam gan no viņiem tipiskajām ātrajām uzkodām atteicos, jo sportistiem ēdiens ir kā degviela -man bija rūpīgi jāseko līdzi tam, ko ēdu. Savu viesģimeni atceros kā ļoti jauku – viņi vienmēr ieradās uz visam manām spēlēm, bet dažkārt jutu, ka viņi labprātāk darītu vēl kaut ko kopā, bet es ļoti daudz laika pavadīju savos sporta treniņos.

Kā Tev veicās ar basketbolu, kura dēļ devies uz ASV?

Divas nedēļas pirms skolas sākšanās man bija adaptēšanās posms, šajā laikā jau iepazinos arī ar savu nākamo komandu. Jau no pirmā treniņa varēja saprast, ka komandā būšu uzņemts, jo par to vienoties pilnībā, kamēr vēl biju Latvijā, nebija iespējams. Komandā tikai es un vēl divi bija baltādainie, visi pārējie komandas biedri un treneri bija melnādainie. Komandā jutu, ka fiziskais līmenis ir pilnīgi cits – fiziskā sagatavotība bija daudz augstākā līmenī – daudzus elementus, kurus Latvijā mierīgi varēju izpildīt, tikt pie metiena, paiet garām, tur – tik viegli nevedās, jo aizsardzībā viņi bija citā līmenī. Sākotnēji man arī bija ļoti grūti uztvert, ko saka treneris, tik pēc divām-trīs nedēļām sāku saprast viņu pilnībā. Šī komanda bija manu sapņu piepildījums – viss, ko es gribēju, man tika nolikts priekšā uz paplātes. Man bija nopietni treniņi katru dienu pēc skolas, bija individuallie treniņi, takstiskie treniņi, spēles vairāku tūkstošu klātbūtnē, pilnībā piepildītas skatītāju tribīnes. Skolā bakstebolisti bija gandrīz vai slavenības, skolotāji pēc spēles nākamajā dienā stundas atklāja ar apsveikumu par labu spēli. Latvijā tā nekad nebija bijis!

Kāda ir mācīšanās ASV vidusskolā?

Skolā mācījās divi tūkstoši skolēnu. Tur skolā nav tik izteikts viens klases kolektīvs, ar ko kopā mācies, bet gan katram izvēlētajam mācību priekšmetam savs kolektīvs. Tā es iepazinos ar aptuveni 150 saviem vienaudžiem, ar kuriem kopā mācījos, kas apmaiņas skolniekam, protams, ir ļoti labi. Es arī apzināti izvēlējos tādus mācību priekšmetus, kas bija atšķirīgi no skolas Latvijā. Piemēram, apmeklēju publiskās runas priekšmetu, kur mums mācīja uzstāties auditorijas priekšā. Vēl es mācījos angļu valodu, matemātiku, ASV vēsturi. Skola sākās ap septiņiem, stundas ilga līdz diviem, bet jau 14:15 es biju basketbola formā un uz treniņa laukuma. Trenējāmies aptuveni divas stundas katru dienu, tad viss vakars man bija brīvs, ko atkal pavadīju mācoties un trenējoties. Man bija ļoti būtiski būt izcilam skolā un sasniegt arī labus rezultātus basketbolā, ja gribēju palikt šeit un turpināt spēlēt.

Vai bieži nācās skaidrot, kur atrodas Latvija?

Jā, un daudziem tāpat netapa skaidrs, kur tāda Latvija atrodas. Pietika ar to, ka teicu, ka tā ir Eiropa. Un es viņus saprotu, jo visiem ASV jāzina šīs zemes vēsture, štati, galvaspilsētas utt. Bet par Eiropu viņi maz interesējas. Zina tādu Itāliju, Spāniju, bet ne jau mazo Latviju…

Kā Tu aizpildīji savu brīvo laiku?

Tā kā mani komandas biedri bija diezgan lieli nezvēri – man bija ļoti jākoncentrējas un jāstrādā, lai kļūtu par komandas līderi. Tādēļ arī pēc skolas vēl lecu ar lecamauklu, taisīju vēdera presītes, sportoju. Šī iemesla dēļ arī daudz laika ar ģimeni nespēju pavadīt. Labi, ka viņi saprata, cik man šī spēle ir svarīga, un atbalstīja mani. Pēc sezonas beigām protams bija iespēja vairāk laiku pavadīt ar viesģimeni un ar viesbrāli Bjornu.

Kurā mirklī Tava angļu valoda kļuva līdzīga vietējo līmenim?

Tad, kad apzināti sāku daudz lasīt! Aptuveni pēc mēneša sāku pilnībā viņus saprast. Bet piemēram tik un tā ļoti daudz sporta termini man bija jauni. Tā kā basketbols ir ātra spēle, man bija ar treneri jārunā vairāk, lai līdz galam visu saprastu. Protams, ka sākumā bija daudz un dažādi pārpratumi, kas bieži vien citiem sagadāja jautrību…

Kā Tu nonāci līdz tam, ka pēc YFU apmaiņas gada aizvien turpināji apmaiņas gadā iesākto un paliki Amerikā?

Runāju ar savu viesģimeni, ka gribētu turpināt iesākto, lai spēlētu pirmajā divīzijā, kas ir augstākais līmenis starp universitāšu komandām. Viņi piekrita mani uzņemt arī ārpus apmaiņas gada. Atgriezos Latvijā, lai nokārtotu jaunu vīzu un devos atpakaļ. Tad gan turpināju spēlēt citā skolā un komandā un diemžēl tur viss negāja tik veiksmīgi, lai saņemtu apmaksātas mācības augstākajā universitāšu basketbola līmenī. Tādēļ pēc gada atgriezos Eiropā - man tika piedāvāta iespēja studēt Nīderlandē un trenēt basketbola komandu tur, ko es arī darīju.

Ko Tev deva šī apmaiņas gada laikā gūtā pieredze?

Pārliecību par sevi – ja esi spējis tikt galā ar apmaiņas gada situācijām, tad spēja pielāgoties, manuprāt, būs ļoti attīstīta arī turpmāk. Vēl esmu sapratis, ka visa pamatā ir komunikācija – tā kā sākumā valoda tiešām bija barjera, es nekautrējos iet un runāt, pārprasīt vairākas reizes, līdz viss tapa skaidrs. Vēl arī jāmin, ka apmaiņas gads man devis lieliskus kontaktus – pašlaik darbojos kā Starptautiskās Basketbola federācijas aģents, meklēju komandām spēlētājus, veidoju treniņnometnes, pārstāvu spēlētājus – arī no manas apmaiņas gada komandas Amerikā pašlaik pārstāvu divus spēlētājus.