viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Patrīciju

Valdis Salaks: “Viss, ko gribēju, nolikts kā uz paplātes!”

Valdis Salaks stāsta savu pieredzes stāstu par apmaiņas gadu Amerikas Savienotajās Valstīs 2005./06. gadā – viņam tas īpašs ar to, ka YFU pieredze pavēra durvis uz ilgāku palikšanu šajā zemē, lai turpinātu spēlēt basketbolu un pierādītu sevi uz laukuma. Valdis uz lielo iespēju zemi devās 16 gadu vecumā, bet tā arī ar saviem klasesbiedriem no Āgenskalna Valsts ģimnāzijas vienā skolas solā vairs nesēdās, jo vidusskolas diplomu ieguva otrpus okeānam.

Kas tevi ieinteresēja un kā uzzināji par iespēju doties apmaiņas programmā?

Par apmaiņas gada iespēju tuvāk uzzināju pēc tam, kad mana klasesbiedrene uzvarēja konkursā, lai laimētu apmaiņas gadu Amerikā. Tas man lika aizdomāties, vai arī es vēlos piešķirt saviem vidusskolas gadiem citādu pieredzi. Mani ieinteresēja tas, kādas atšķirības manāmas mācībās un dzīvē ārvalstīs. Par apmaiņas gada iespēju uzzināju, saņemot pārsūtītu vēstuli no skolas direktora.

Kā izvēlējies valsti, uz kuru doties?

Tā kā jau vairākas reizes tiku apmeklējusi Vāciju, vēlējos iepazīt kādu citu no vāciski runājošajām valstīm. Par Šveici līdz tam biju dzirdējusi diezgan maz, tomēr zināju, ka tā ir zeme, kur bagātīgi sastopama kultūra, citāds arhitektūras stils un ka es to vēlētos iepazīt un izbaudīt. Es vēlējos arī papildināt savas vācu valodas prasmes un uzzināt, kas īsti ir Šveices dialekts un kā tas atšķiras no „augstās” vācu valodas.

Kādi bija pirmie iespaidi ierodoties jaunajā ģimenē /valstī?

Es jutos ļoti aprūpēta, jo mana viesģimene bija padomājusi par visām ikdienas un arī brīvdienu aktivitātēm, tomēr es jutu, ka arī no manis tika gaidīta interese un viesvecāku kontakta nodibināšana ar maniem vecākiem, lai apmaiņas gadā tiktu iesaistītas abas puses un tas izdotos veiksmīgs. Arī no valsts puses jutos ievērota, jo ciema pārvaldē bija jāatzīmē tas, ka uzturēšos tur vienu gadu attiecīgās viesģimenes uzraudzībā un ka to drīkstu darīt.

Kā tu raksturotu savu viesģimeni?

Mana viesģimene piekopa ļoti kārtīgu un organizētu dzīvesveidu. Katrām brīvdienām tika ieplānotas kādas aktivitātes, ko mēs kopā vai arī es ar draudzenēm varētu veikt. Ģimenē tika koptas savas ģimenes tradīcijas, viesvecāki labprāt gatavoja dažnedažāda veida ēdienu un ielūdza ciemos savus draugus. Tā kā man ir jāievēro bez laktozes piena produktu ēdienkarte, viesģimene vienmēr rēķinājās ar to, pērkot īpašos bez laktozes piena produktus un gatavojot ēdienreizi tā, lai tas man nerada sarežģījumus. Svētkos tika apciemoti/ielūgti tuvākie radinieki, laiku pavadot sarunās, kopīgi sportojot (katru gadu slēpošana) vai gatavojot ēst. Manai viesģimenei piederēja divas brīvdienu mājas, kur mēs vienmēr pavadījām garākās brīvdienas. Viena no tām atradās Francijā, tādēļ tur nebija ne interneta, ne televīzijas, toties klusums grāmatu lasīšanai vai mācībām un filmu skatīšanās tradīcija vakaros. Man patika doties uz Francijas brīvdienu māju, jo tā es varēju iepazīt arī franču ēdienkartes īpatnības un apskatīt tuvākās pilsētas. Otra brīvdienu māja atradās kalnos Šveicē, kur mēs labprāt devāmies slēpošanas laikā. Gandrīz visi ģimenes locekļi ir skolotāji, tāpēc sarunas vienmēr bija ļoti saturīgas un dažbrīd tika apspriesti pat zinātniska tipa jautājumi. Viņi arīdzan ļoti atbildīgi izturējās pret manu atrašanos viņu ģimenē un ikreiz iepazīstināja mani ar saviem draugiem vai kaimiņiem. Tomēr nebija tā, ka es justos vienmēr kā ienācējs, mēs daudzas ģimeniskas aktivitātes gluži dabiski darījām kopā.

Pastāsti par mācībām skolā un kādas bija Tavas ārpusskolas aktivitātes?

Attieksme no skolēnu puses mani ļoti pārsteidza, jo mācību stundu laikā tā ir ļoti cieņas pilna un koncentrēta. Savukārt skolotājs vienmēr izstāsta tikai teorijas vielu, bet uzdevumi uz tāfeles rādīti netiek, tos jārisina pašam, visbiežāk kopā ar klases biedriem. Arī tas, ka stundu laikā sarunāšanās ar klases biedriem ir nepieciešamība veiksmīgai uzdevuma atrisināšanai, man bija jaunums. Mācību līmenis Šveicē ir diezgan augsts, tāpēc nebija viegli tikt līdzi mācību vielai, jo pat sarežģīti uzdevumi tika tikai “caur puķēm” parādīti uz tāfeles no skolotāja puses vai visbiežāk parādīts kāda skolēna paš-risinājums. Skolēni gatavojas eksāmeniem lielākoties patstāvīgi, paši esot atbildīgi par to, cik uzdevumus ir izrisinājuši un vai ir tos sapratuši. Es varēju dziedāt korī, spēlēt orķestrī un apmeklēt jogas nodarbību, tāpēc ārpusskolas aktivitātes man nebija jāmeklē – skola piedāvāja daudzveidīgu pulciņu klāstu. Esmu laimīga par to, ka mana skola bija ar mūzikas virzienu un, izvēloties pamat priekšmetu „mūzika”, bija obligāti jāapmeklē kāda instrumenta nodarbības. Tā kā es to vēlējos, biju priecīga šādu iespēju izmantot.

Kāda ir tava spilgtākā atmiņa no apmaiņas programmas?

Kad mēs ar skolas kori uzstājāmies skolēnu rīkotā Ziemassvētku koncertā aukstā klostera baznīcā, kas bija stāvgrūdām pilna, jo to apmeklēt devās ne tikai interesenti, bet arī mani klases biedri un skolotāji – skolēniem tas nebija obligāts noteikums! Kā arī šo koncertu ieradās apmeklēt arī man tuva draudzene, apmaiņas studente no Itālijas, lai gan mācījās skolā no citas pilsētas.

Kādi tavuprāt bija tavi lielākie ieguvumi?

Mans vislielākais ieguvums bija mana viesģimene, jo sevišķi mani viesvecāki, kuri vienmēr bija ieinteresēti runāt par maniem plāniem, domām un manas personības attīstību. Kā arī mana viesmāsa, kas atrada man mūzikas instrumentu – čellu, lai es varētu apmeklēt nodarbības un papildināt savas zināšanas pie kolosālas čella pasniedzējas, kā arī apmeklēt skolas orķestri. Kā vēl viens ieguvums ir kopīgi un ar draudzenēm veiktie ceļojumi un pārgājieni, izbaudot unikālās dabas vērtības un pilnveidojot vācu valodas prasmes. Protams, ieguvums bija arī citu tautību skolēnu iepazīšana, tādējādi paplašinot savu redzesloku un mācoties no viņiem.

Vai joprojām uzturi kontaktu ar viesģimeni un draugiem no viesvalsts?

Es atgriezos no Šveices tikai šī gada jūnija nogalē, un pagaidām man ir kontakts gan ar dažām skolasbiedrenēm, gan ar viesģimeni. Tomēr es domāju, ka ar viesģimeni un atsevišķām draudzenēm kontakts turpināsies vēl ilgi.

Cik viegli bija atgriezties Latvijā pēc apmaiņas programmas? Turpināji mācības nākamajā klasē vai gadu atkārtoji?

Man bija nedaudz skumji pamest skaisto Šveici, jo tur piedzīvoju daudzus skaistus un atmiņā paliekošus, emocionālus notikumus. Bet mācību gadu Latvijā es atkārtošu, jo apmaiņas gadu veicu pēc 11. klases absolvēšanas, un 12. klase neizbēgami ir jāpabeidz ar citu klases sastāvu.

Es iesaku doties apmaiņas gadā, jo vienmēr ir interesanti iepazīt citu kultūru, it īpaši, ja tā ļoti atšķiras no dzimtās kultūras. Esot 1 gadu ārzemēs, var ļoti labi iepazīt sevi, mācīties kļūt drosmīgākam un pašpārliecinātākam, kā arī palūkoties uz savu ierasto ikdienu un dzīvi no malas. Apmaiņas gads ir bagāts dažādiem pārsteigumiem un pieredzes gūšanas iespējām, un varbūt tas dāvās arī sen sapņotu sapņu piepildījumu!