viagra jelly cheap generic laviagraes.com

Intervija ar Valtu

Valts Grīnbergs: “Apmaiņas gads bija mans astpēriena punkts”

Valts Grīnbergs (19) pašlaik jau ir Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas absolvents, bet pavisam nesen – 2011./12. mācību gadu Valts kā YFU apmaiņas skolnieks pavadīja Vācijas pilsētā Mindenē, kas atrodas netālu no Hannoveres. Valts ir īpašs ar to, ka viņš ir YFU stipendijas ieguvējs – pieteikšanos uz to ik rudeni izsludina YFU Latvija, sniedzot Latvijas vidusskolēniem par ievērojami samazinātu dalības maksu piedzīvot apmaiņas gada burvību Vācijā.

Valt, kā Tu uzzināji par šādu iespēju – vienu vidusskolas gadu pavadīt kaut kur ārzemēs? Kas Tev par to pastāstīja?

Mans stāsts ir interesants ar to, ka visus laurus šajā jomā plūc mana mamma – viņa bija galvenā, kas mani virzīja un motivēja pieteikties apmaiņas gadam. Bez tam – mana mamma, būdama pasniedzēja augstskolā, tolaik bija pašreizējās YFU Latvija direktores Zanes Ezeriņas pasniedzēja. Zane toreiz strādāja YFU Latvija birojā kā programmu koordinatore, no viņas mana mamma bija uzzinājusi par šādu iespēju vidusskolniekiem. Mamma mājās mani mudināja paskatīties un uzzināt internetā vairāk. Kad pēc kāda laika viņa pārvaicāja, vai esmu kaut ko vairāk noskaidrojis un padomājis, bet es tik tālu vēl nebiju ticis… Viņas mudināts atnācu uz YFU biroju un izrunāju visas nianses par došanos apmaiņā.

Un vai Vāciju izvēlējies tādēļ, ka mācījies Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā?

Nē, tas nebija noteicošais! Ar Vāciju kā vienu no iespējām, kur var doties apmaiņas gadā, mani iepazīstināja, kad biju atnācis uz biroju aprunāties, jo tieši tobrīd notika arī stipendiju konkurss, kuram pieteicos.

Tu arī ieguvi YFU stipendiju! Vai atceries, kas Tev bija jādara, lai to iegūtu?

Atceros diezgan vispārīgi, jo uz apmaiņas gada fona stipendijas iegūšana šķiet tāds sīkums. Atceros arī to, ka visam šim procesam piegāju ļoti relaksēti, likās – būs-būs, nebūs-nebūs! Man bija jāsagatavo dzīves apraksts un arī motivācijas vēstule. Man bija arī pārrunas YFU birojā vācu valodā, jo obligāta prasība visiem stipendijas pretendentiem ir vācu valodas priekšzināšanas, kas man gan bija ļoti pieticīgas, jo pirms tam vācu valodu biju mācījies tikai 2 gadus kā trešo svešvalodu. Bet ar to tomēr pietika, lai es iegūtu stipendiju!

Vai atceries visu sagatavošanās procesu, pirms došanās apmaiņas gadā?

Ļoti skaidri atceros to, ka man bija posms pāris mēnešus pirms izbraukšanas, kad pateicu mammai, ka nekur nebraukšu, jo pēkšņi biju pārdomājis. Kādēļ tā? Es vienkārši vairs nekur negribēju braukt prom, jo man tepat viss bija ideāli un negribējās neko mainīt – lieliski draugi, aizraušanās un hobiji. Viss sakārtots un viss man pa prātam! Vēl tagad atceros, kā mana mamma par šo manu lēmumu satraucās. Galu galā tomēr sapratu, ka visi mani draugi paliks mani draugi arī pēc apmaiņas gada. Viņi nekur nepazudīs arī pēc apmaiņas gada!

Vai Tev ar viesģimeni bija kontakts jau pirms izbraukšanas uz Vāciju?

Jā, es saņēmu ziņu no sava viesbrāļa, bija patīkami aprunāties jau pirms izlidošanas ar tiem cilvēkiem, pie kuriem braucu pavadīt gandrīz gadu. Pirmo nedēļu Vācijā visi iebraucošie apmaiņas skolnieki pavada sagatavošanās nometnē Hamburgā. Pēc tās pats devos pie savas viesģimenes, šis ceļš arī bija atmiņā paliekošs, es, protams, izkāpu neīstajā pieturā…

Tā kā uz Vāciju devies ar valodas priekšzināšanām, vai uzreiz ar viesģimeni sazinājies vācu valodā?

Nē, pavisam nē. Ar visiem no sākuma runāju angļu valodā, jo manas vācu valodas zināšanas nu nemaz nebija pietiekošas, lai uzreiz ar visiem komunicētu šajā valodā! Patiesībā – vēl diezgan ilgi ar visiem runāju angliski un tikai pateicoties savam viesbrālim un viņa draugu uzstājībai sāku pāriet uz vācu valodu jau pēc diviem mēnešiem. Viņš uzstājīgi man lika atbildēt uz jautājumiem vāciski nevis angliski. Viņa draugi arī netaupīja laiku un enerģiju, lai katru frāzi atkārtotu un dublētu arī vācu valodā, kas man palīdzēja pāriet uz vācu valodu raitāk. Pašlaik pēc apmaiņas gada vācu valodu pārvaldu ļoti brīvi un man ir ļoti izteikts austriešu akcents, kas bija manai pilsētiņai tipisks.

Kāda bija Tava dzīve vietējā ģimenē? Vai bija kas tāds, ko mācījies no jauna?

Mana viesģimene ir pilnīgs pretstats manai ģimenes dzīvei Latvijā. Mājās biju ļoti patstāvīgs, ar mammu gandrīz nekad neēdām kopā, jo mūsu dzīves ritmi bija ļoti atšķirīgi. Tas viss bija citādāk Vācijā. Ilgas un kopīgas vakariņas man bija jaunums. Sākotnēji pat radās pārpratumu situācijas, jo es paēdu, piecēlos un aizgāju, bet man palūdza turpmāk uzkavēties vēl pie galda, jo tā ir vienīgā reize dienā, kad visi ēdām kopā. Vēl man ļoti patika, ka mēs ar viesbrāli un viesmammu bieži vien aizgājām kopā uz kino, tāpat vien. Es šajā ģimenē jutos pilnīgi kā savējais – man uzticējās, mani uzklausīja, man vienmēr atbrauca pakaļ, ja saviem bērniem izsniedza kabatas naudu, tad to saņēmu arī es. Apmaiņas gada laikā es iepazinu pilnīgi citādāku ģimenes dzīvi, kādu to pazinu līdz šim. Mani tas tiešām ļoti aizkustināja. Aizvien ar šo ģimeni sazinos, apciemoju viņus. Es biju viņu pirmais un arī vienīgais apmaiņas skolnieks.

Kāda bija Tava skolas dzīve? Vai tā ļoti atšķīrās no Latvijas skolas ikdienas?

Es mācījos vietējā ģimnāzijā, kur pirmajā dienā man visvairāk palīdzēja brāļa draugi, kas man palīdzēja orientēties pa skolas lielajiem gaiteņiem, jo sākumā es tur pamatīgi maldījos… Skolā man ļāva neapmeklēt pilnīgi visas mācību stundas, bet nokomplektēju savu stundu grafiku – pāris mācību priekšmeti padziļināti, valodas, sports. Vācijā skolā nav izteikts viens klases kolektīvs, ar kuru kopā mācies visas stundas. Katrs mācību priekšmets notiek ar tiem skolēniem, kas arī izvēlējušies konkrētajā līmenī apgūt šo mācību priekšmetu. Tādēļ arī sākumā šķiet, ka skolēni nāk un iet… Tik daudz reizes nākas stāstīt, kas es esmu – apmaiņas skolnieks no Latvijas…

Vai ir vēl kādas atšķirības starp skolas ikdienu Latvijā un Vācijā?

It kā jau nekas liels – mācības arī ir piecas dienas nedēļā, skolas sākums parasti ir 7:45, skola ilgst aptuveni līdz 15:00. Stundas notiek kā lekcijas – divas reizes pa 45 minūtēm viens mācību priekšmets. No vieniem līdz diviem skolā ir pusdienlaiks, kad katrs lielā koptelpā ēd savas līdzpaņemtās maizītes. Man personīgi skolā visvairāk patika tas, ka katrs skolēns mācās to, kas patīk. Ja man patīk fizika, tad mācos šo mācību priekšmetu kā padziļināto priekšmetu vairākas reizes nedēļā un intensīvi. Es domāju, ka tā ir ļoti laba prakse. Jā, arī atzīmju sistēma Vācijā ir citādāka – viņi it kā pelna punktus, no kuriem pēcāk sasummējas atzīme, un vieninieks viņu skalā ir labākā atzīme.

Vai Tev nav mazliet žēl, ka apmaiņas gadu pavadīji Vācijā, kas mums – latviešiem – tomēr ir tik pazīstama valsts, ar kuru mums ir tik daudz kas kopīgs?

Nē, nemaz. Man apmaiņas gads bija lielisks atspēriena punkts sevis iepazīšanai, izzināšana un pieaugšanai. Vācija kā valsts tam ir ļoti piemērota. Uz visām eksotiskajām valstīm es vēl paspēšu izceļoties – laika jau vēl daudz! Bet Vācija man vienmēr būs kā otrās mājas, kur viss ir pazīstams.

Vai ir kas tāds, kas Tev ļoti pietrūkst no sava apmaiņas gada?

Nerunājot par tādām lielām lietām un cilvēkiem, man, piemēram, ļoti pietrūkst tas, ka uz skolu visu gadu braucu ar velosipēdu. To man piešķīra ģimene – manā īpašumā tika nodots omītes velosipēds. Un tā katru dienu visu gadu bez apstājas minos uz skolu. Es te labprāt to turpinātu, bet nav īsti tādu iespēju.