“Nav iespējams raksturot šīs emocijas, ja vien pats neesi piedzīvojis šo.”
Kas Tevi iedrošināja doties apmaiņas gadā? Kā uzzināji par šādu iespēju?
Apmaiņas gadā mani iedrošināja doties mans tēvs. Pirms tam par to nebiju domājusi, bet pēc nopietnas sarunas sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu.
Kas bija noteicošais faktors, izvēloties valsti, kur pavadīt apmaiņas gadu?
Atceros, ka 13 gados viņš man prasīja “Kurā valstī tu gribētu dzīvot?” Es, protams, uzreiz teicu Amerikā, domājot par visam filmām kuras esmu redzējusi un gribētu piedzīvot pati uz savas ādas, bet tēvs man teica, ka neesot jēgas braukt kaut kur, kur būs viegli un kur es jau zinu valodu. Tad viņš man piedāvāja braukt uz Ķīnu un izaicināt sevi. Es sākuma domāju, ka tas ir joks, bet pēc stundas ilgas lekcijas, kāpēc tā būtu pareiza izvēle, es sāku par to nopietni domāt.
Pie kā sākumā bija visgrūtāk adaptēties, ierodoties apmaiņas gadā?
Visgrūtāk bija pierast pie tā, ka uz mani visu laiku kāds skatījās – kāds gribēja ar mani fočēties. Es vienmēr biju visur pamanāma, un es nevarēju klusumā iejukt pūlī, jo es vienmēr biju citādāka nekā visi man apkart.
Cik ilgs laiks pagāja, lai aprastu ar jauno vidi un valsti?
Manuprāt, tiešām iejutusies es biju Decembrī. Parasti visi saka, ka Ziemassvētku laiks apmaiņas studentiem ir visgrūtākais, bet man tas bija brīdis, kad es Ķīnu sāku saukt par savām mājām.
Kā Tu raksturotu savu viesģimeni?
Mana apmaiņas gada laikā es paspēju dzīvot 3 dažādās viesģimenēs, tāpēc es esmu izbaudījusi dažādus dzīves apstākļus, bet viņi visi bija ļoti ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Man jau no pirmās dienas ar katru no viņiem bija sajūta, ka viņi mani tiešām tur grib un ka es neesmu viņiem apgrūtinājums, bet vairāk kā apbalvojums.
Kā atšķīrās mācības skolā tur, no tā pie kā biji pieradusi Latvijā?
Skolas dzive Ķīnā nekāda veida nav līdzīga skolas dzīvei Latvijā. Viss, ko es zināju par skolu, man bija jāatmet malā un jāmācas no jauna. Ķīnā skolēniem vienīgais uzdevums ir mācīties. Nekā cita viņiem nav jādara. Un pat ja būtu, viņiem tam vienkārši nebūtu laika, jo skola sākas 7:00 un beidzas 17:00, un pēc tam vēl seko kaudzēm daudz mājasdarbu. Bet mūsu skola bija parūpējusies par apmaiņas studentiem, dodot mums vairāk brīvā laika un daudz Ķīnas kultūras nodarbību.
Vai pirms došanās apmaiņā Tev jau bija valodas priekšzināšanas? Cik ilgs laiks pagāja, lai spētu ikdienā komunicēt viņu valodā?
Pirms došanās apmaiņas gadā es 2 gadus mācījos ķīniešu valodu pie privātskolotāja, bet, aizbraucot tur, man bija sajūta, ka es sāku mācīties no nulles. Katru dienu skolā mums notika valodas apmācība, un mājās visu laiku bija jārunā ķiniski, jo neviens nemācēja angļu valodu gandrīz vispār, tāpēc valodu sanāca iemācīties diezgan ātri.
Kas, tavuprāt, bija lielākais ieguvums apmaiņas gada laikā?
Apmaiņas gads ir devis tiešām ļoti, ļoti daudz, bet lielākais ieguvums, manuprāt, ir draugi no visām pasaules malām, kā arī patstāvība. Pēc apmaiņas gada man ir sajūta, ka nekas mani vairs nevar pārsteigt nesagatavotu, ar ko es nevarētu tikt galā.
Kas ir spilgtākais notikums, kas palicis atmiņā?
Nav tāda viena lieta, kas man būtu palikusi atmiņā. Viss apmaiņas gads ir tas, ko es atceros, un katra diena bija īpaša. Katra mazāka atmiņa, kas man ir no Ķīnas, ļoti silda man sirdi un liek smaidīt.
Vai arī šobrīd sazinies ar viesģimeni un draugiem? Cik viegli vai grūti ir uzturēt kontaktu?
Es vēl joprojām regulāri sazinos ar savām ģimenēm, draugiem un skolotājiem. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi nepazaudēt šos kontaktus un reizi pa reizei sazvanīties, vai aizsūtīt kādu ziņu, lai viņi redz, ka Tu neesi aizmirsis par viņiem.
Vai Tu ieteiktu citiem skolēniem izmantot šo iespēju? Kāpēc?
Es par 1000% iesaku doties apmaiņas gadā pilnīgi visiem jauniešiem, kam ir šāda iespēja. Nav iespējams raksturot šīs emocijas, ja vien pats neesi piedzīvojis šo.
Došanās apmaiņas gadā mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem, un nav ne sekundes, kad es nožēlotu savu izvēli. Tas atver jaunas durvis un jaunus horizontus, par kuriem Tu iespējams nebiji domājis vai nezināji, ka vari sasniegt.