“Apmaiņas gads atver acis, ieraugot, cik pasaule patiesībā ir plaša.”
Došanās apmaiņas gadā tavā gadījumā bija jau ilgu laiku plānā, vai tomēr nedaudz spontāna ideja pieteikties?
Mana došanās apmaiņas gadā bija ļoti spontāna ideja, tāpēc ka neskatoties uz to, ka filmās ir daudz redzēts un no apkārtējiem dzirdēts par šādu pieredzi, es nebiju domājusi, ka man parādīsies šāda iespēja pašai. Taču kādu dienu Facebook ieraudzīju reklāmu par YFU info vakaru un man prātā bija viena doma – šo es nevaru palaist garām. Reklāmu ieraudzīju kādu nedēļu pirms paša pasākuma, un visu atlikušo nedēļu centos pierunāt mammu, lai dodas man līdzi, lai viņa saprastu, ka vēlos nopietni šo iespēju apdomāt. Pašā Info vakarā uzzināju par to, ka ir arī stipendiju konkurss, un tajā brīdī sāku apšaubīt, vai varu paspēt visu nokārtot un vai vispār manas atzīmes ir pietiekami labas, lai spētu konkurēt ar citiem kandidātiem. Par spīti tam, aptuveni divu nedēļu laikā savācu un sarakstīju visus nepieciešamos dokumentus, un man par pārsteigumu, neilgu laiku vēlāk, mani uzaicināja uz nākamo kārtu pēc kuras arī tika paziņots, ka saņēmu stipendiju. Aiz prieka atceros kā spiedzu, jo tas bija liels pārsteigums priekš tā, cik spontāni biju izlēmusi piedalīties.
Pirms došanās prom, kas bija vislielākās bailes, un vai, atrodoties apmaiņas gadā, tās piepildījās? Kā tiki ar tām galā?
Visvairāk man laikam bija bail par to, ka neviens ar mani nerunās, jo lai kā es pirms došanās centos iemācīties valodu dažādos veidos – caur Duolingo aplikāciju vai meklējot populārākās frāzes, sapratu, ka tas nav pietiekami un man nešķita, ka Rumānija būtu valsts, kurā cilvēki labi pārzinātu angļu valodu, tāpēc baidījos, ka neko nesapratīšu. Protams, tas ir stereotips, taču tās bailes daļēji arī piepildījās, tāpēc ka ne visi cilvēki tur saprot angļu valodu, kā arī manas Rumāņu valodas prasmes tajā brīdī, sākumā, nebija pietiekamas, lai komunicētu. Tomēr man par lielu pārsteigumu, gan viesģimene, gan cilvēki skolā ļoti vēlējās attīstīt komunikāciju, kas savukārt bija kultūršoks pozitīvā ziņā, jo, manuprāt, Latvijā cilvēki tik atvērti nebūtu.
Vai mentalitātes un kultūras atšķirības starp tevi un viesģimeni bija liels izaicinājums? Cik ātri atradāt kopīgu valodu?
Mana viesģimene bija ļoti atvērta un vēlējās dalīties ar kultūru un zināšanām, savukārt man ļoti patika klausīties un uztvert to, jo pati kā cilvēks esmu tāds, kurš klausās. Man ar viesģimeni patika gatavot. Tas bija brīdis, kad mēs attīstīt saikni savā starpā. Tajā skaitā devāmies kopīgi uz pasākumiem, muzejiem. Turpretī par kultūru un vēsturi uzzināju vairāk tieši no draugiem, jo tie bija cilvēki ar kuriem tikos dienas laikā, kamēr viesvecāki strādāja. Atmiņā palikusi diena, kad ar draudzeni staigājām pa pilsētu un tieši norisinājās nacionālie svētki. To ietvaros bija izlikti plakāti, attēlojot dažādus vēstures notikumus, un draudzene bija tā, kura stāstīja un tulkoja, piemēram, to kā bija Padomju Savienības laikos pie viņiem Rumānijā. Par kopīgu valodu runājot – manuprāt, mēs kopīgu valodu atradām ļoti ātri, jau kādā otrajā nedēļā pēc ierašanās, jo kā es biju atvērta piedzīvojumiem, tā viņi bija atvērti arī man.
Kā pavadīji ārpusskolas laiku?
Sākumā es katru sestdienas rītu devos uz teātra nodarbībām, pirmkārt, jo mani ļoti aizrāva aktiermāksla. Otrkārt, tā kā tur bija visādi valodas vingrinājumi, manai viesmammai šķita, ka tas būtu ļoti labs treniņš un iespējams palīdzētu iemācīties valodu. Tomēr pēc kādiem diviem mēnešiem mēs sapratām, ka tas īsti nepalīdzēja, jo šī pirmā gada grupa fokusējās, piemēram, uz mēles mežģiem un ne tik ļoti uz dialogiem vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc lai netērētu lieki naudu, kopā ar viesmammu izlēmām pārstāt šo nodarbību apmeklēšanu. Tajā brīdī daudz pievērsos dažādām fiziskām aktivitātēm – kopā ar viesģimeni devāmies uz sporta zāli, kurā sadraudzējos ar dažādiem citiem cilvēkiem. Protams, daudz tikāmies ar draugiem, devāmies dzert kafiju un apmeklējām izstādes dažādās vietās.
Kādas ir šī brīža attiecības ar apmaiņas gada draugiem? Vai kontaktu ir grūti uzturēt?
Šobrīd tās attiecības nav ļoti tuvas, taču ik pa laikam uzjautājām, kā kuram iet, kas ir forši, tomēr, saglabāt kontaktu netiekoties, ir pamatīgs izaicinājums, ko patiesībā jau varēju izjust, kad tikko sākās pandēmija apmaiņas gada laikā. Kas, protams, ir normāli, jo mēs abpusēji nespējam izprast situācijas un notikumus, neesot blakus.
Vai ir kāda īpaši mīļa atmiņa par apmaiņas gadu?
Noteikti ir palikušas atmiņā jaunā gada svinības, jo tas bija pirmais apmaiņas gads, kuru pavadīju bez ģimenes, proti, svinēju ar draugiem. Svinēju kopā ar draudzenes teātra grupu un uzreiz zināju, ka viņi būs atvērti un mums nebūs problēmas komunicēt. Sākām gatavoties svētkiem jau vecgada vakarā pa dienu. Spilgti palicis atmiņā, kā mizojām daudz, daudz kartupeļu, jo bija jāsagatavo ēdiens 20 cilvēkiem, bet smieklīgākais bija tas, ka es tik daudz biju mizojusi un gatavojusi, taču pati beigās gandrīz neko no tā nedabūju.
Kā arī vēl viens piedzīvojums, kas ļoti spilgti palicis atmiņā ir laivošana ar kajakiem. Tas bija kaut kas, ko nekad nebūtu iedomājusies, ka darīšu, bet man ļoti patika. Un ņemot vērā, ka mans viestētis ar to nodarbojās, mēs braucām diezgan bieži, un man nācās pieredzēt daudz skaistu dabas skatu tieši laivošanas dēļ.
Atskatoties, ja būtu iespēja atgriezties atpakaļ apmaiņas gadā, vai būtu kaut kas, ko Tu vēlētos mainīt?
Ja būtu kaut kas, ko es vēlētos mainīt, tad iespējams tā būtu es pati, proti, savu kautrību un bailes noliktu malā, jo tās bailes par to, ka mani nesapratīs un nevēlēsies runāt, mani bieži atturēja no uzdrīkstēšanās iepazīties ar jauniem cilvēkiem un savu domu izteikšanas. Tas bija tāpēc ka, protams, tu jūties viens svešā vietā, un šķita, ka viņi iebildīs un vairs nevēlēsies ar mani tikties, ja es teikšu, ka gribu šo vai to darīt citādāk. Kā arī es censtos būt brīvāka – uzdrošinātos pateikt cilvēkiem: “Piedodiet, es nezinu valodu, vai varat lūdzu to paskaidrot, man vajag jūsu palīdzību.”
Kas, tavuprāt, ir pievienotā vērtība apmaiņas gadam?
Manuprāt, apmaiņas gads mani ļoti izmainīja – es biju ļoti kautrīgs cilvēks, kurš nekad nebija domājis, ka tiks dota šāda iespēja. Aizbraucot uz Rumāniju apmaiņas gadā es satiku daudz cilvēkus, kas man palīdzēja atvērties un izzināt sevi kā personību. Tajā skaitā paveras pavisam cits, plašāks skatījums uz pasauli. Var saprast cik dažādi ir cilvēki, to uzskati un pasaule, tomēr tajā laikā saprast, ka ir arī lietas, kas mūs visus vieno, neskatoties uz nacionalitāti. Apmaiņas gads atver acis, ieraugot, cik pasaule patiesībā ir plaša.
Uzzini vairāk par došanos apmaiņas gadā uz Rumāniju ŠEIT