“No beļģu kultūras mājās ienesusi to, ka sākusi gatavot beļģu vafeles”
Kā Jūs uzzinājāt par iespēju meitai doties apmaiņas programmā?
Katrīna mācās Franču licejā, un vecāku sapulcē bija mamma, kurai jau vecāks bērns bija devies apmaiņas pieredzē uz Franciju, un es ar viņu tad runāju un uzzināju visu par apmaiņas programmas pieredzi no viņas skatu punkta. Tas bija divus gadus pirms Katrīna pati devās apmaiņas pieredzē. Tālāko informāciju par pieteikšanos un visu pārējo es uzzināju interneta vidē.
Cik viegli/ grūti bija pieņemt lēmumu sūtīt savu atvasi apmaiņas programmā?
Man šis lēmums bija ļoti viegls. Es uzskatīju, ka tas ir jādara un ka Katrīna ir patstāviga un ir pati jau lidojusi pirms tam. Man vispār nebija nekādas bažas. Man likās, ka tā ir vienreizēja iespēja un ka to noteikti nedrīkst laist garām, un tas ir jāizmanto. Es vaicāju Katrīnai, vai viņa pati to vēlās, un viņa bija ļoti priecīga par to. Tā arī nolēmām, ka jādodas.
Kā Jūs izvērtējāt, uz kuru valsti sūtīt savu atvasi apmaiņā?
Par cik Katrīna mācās Franču licējā, tad svarīgi bija paplašināt un uzlabot franču valodas zināšanas. Patiesība šis lēmums bija ļoti vienkāršs. Mēs aizgājām uz YFU Latvija biroju, un sanāca tā, ka visas vietas uz Franciju jau bija aizņemtas. Tā arī palika tikai Beļģijas franču valodā runājoša daļa kā vienīgā opcija.
Cik viegli/grūti bija nokārtot visus nepieciešamos dokumentus un pieteikumu apmaiņas programmai?
Mēs to laicīgi sākām darīt, un visu, kas bija jāpilda Katrīna, es atstāju viņai, to viņa darīja pati. Mums tas bija ļoti vienkārši. Laicīgi sākām visu darīt un lenām visu nokārtojām bez lieka stresa un problēmām.
Cik bieži komunicējāt apmaiņas programmas ietvaros?
Godīgi sakot, diezgan maz. Mēs pieņēmām lēmumu, ka viņa ir tur un dzīvo savu dzīvi tur. Sākumā Katrīnai bija nedaudz grūtāk iejusties vides maiņas dēļ, tad sazinājāmies nedaudz mazāk, bet ar laiku, kad tas viss nokārtojās, tad kontaktējāmies apmēram vienu reizi nedēļā, kurā viņa pastāstīja kādās jaunās vietās pabījusi, ko nedēļas laikā ir paveikusi un kā viņai vispār sokās.
Vai jūs apciemojāt savu meitu apmaiņas programmas ietvaros?
Nē, mums šāda iespēja nebija, jo pavasarī Katrīnai piedzima māsiņa, un tad mēs īsti nevarējām aizbraukt, bet, ja mums būtu bijusi šāda iespēja, tad mēs noteikti šajā pavasara laikā būtu devušies apciemot viņu. Agrāk gan nē, jo tas, manuprāt, nebūtu tik veiksmīgi, bet gan tad, kad bērns tur jau ir iedzīvojies, tad gan būtu bijis forši.
Kādas bija sajūtas, kamēr Jūsu meita bija apmaiņas programmā?
Grūti pateikt. It kā nebija nekas, kas būtu mainījies. Katrīna jau pirms tam bija devusies prom no mājām uz ilgāku laiku, tāpēc šī pieredze nebija nekas šokējošs un nekas īsti nemainījās. Tas gads tiešām paiet ļoti ātri. Varbūt kādos svēktos, piemēram, Ziemassvētkos bija tā sajūta, ka viņa tiešām pietrūkst, bet tā ikdienā gan nē. Es zināju, ka viņa tur dzīvo un ka viņai tur viss ir labi. Svētki tiešām bija tie vienīgie mirkļi, kad viņa tiešām pietrūka.
Vai jūs meitas apmaiņas pieredze deva ko arī jums?
Katrīna noteikti kļuva pieagušāka. Attiecības starp mums joprojām ir labas. Aizbraucot apmaiņas pieredzē, Katrīna īpaši nemainījās, un atgriežoties bija tā pati meitene, kas aizbrauca. No beļģu kultūras mājas ienesusi to, ka sākusi gatavot beļģu vafeles. Manuprāt, pārmaiņas īsti nebija novērojams tāpēc, ka beļģu dzīves veids īsti neatšķirās no mūsu dzīvesveida. Iespejams, ja Katrīna būtu devusies uz kādu eksotiskāku valsti, tad atšķirības būtu bijušas manāmākas.
Kāda bija sajūta un iesapidi, kad jūsu meita atgriezās no savas apmaiņas pieredzes?
Tās, protams, ir neaizmirstamas emocijas. Mēs ļoti gatavojāmies viņas atbraukšanai. Tika sagatavotas pusdienas, un bija ieradušies visi radinieki, kā arī uz lidostu Katrīnu sagaidīt bija ieradušies daudzi viņas draugi. Tas bija emocionāls un ļoti priecīgs brīdis. Bija tāda padarīta darba sajūta, ka tas gads ir noslēdzies un viss ir izdevies. Par to bija liels prieks.