“Es Latvijā atgriežos katru gadu un vienmēr priecājos atgriezties un atkal satikt savu viesģimeni. Tagad jau esmu atgriezusies Latvijā tik daudz reižu, ka man tas ir tāpat, kā aizbraukt, piemēram, uz Minheni.”
Intervija norit latviešu valodā. Viņa joprojām to labi pārzina un stāsta par neaimzirstamo gadu Latvijā.
Kāpēc izlēmi doties apmaiņas programmā un kā izvēlējies Latviju par savu galamērķi?
Jau pusaudža gados vēlējos piedzīvot apmaiņas pieredzi. Kopā ar draudzeni lasīju par šādu iespēju un sapratu, ka vēlējos apgūt jaunu valodu, kas nebūtu angļu valoda. Tas bija mans pirmais solis. Tajā laikā daudzi no Vācijas devās uz ASV, bet es vēlējos doties uz tajā laikā saukto “Jauno Eiropu”, tas bija 2000. gadā. Savukārt uz Poliju nevēlējos, jo tā atradās pārāk tuvu Vācijai. Toreiz, no Baltijas valstīm tika piedāvātas Latvija un Igaunija, no kurām arī izvēlējos Latviju, jo mani ieinteresēja šīs valsts kultūra, par kuru es neko daudz vēl tajā brīdī nezināju.
Kādi bija pirmie iespaidi atbraucot uz Latviju un satiekot viesģimeni?
Pirmais iespaids bija Rīga 800. Tik tikko bija aizvadīti šim pasākumam veltītie dziesmu svētki, un manā ierašanās nedēļā joprojām norisinājās dažādi pasākumi, kas arī bija mans pirmais iespaids par Latviju.
Viesģimene mani sagaidīja lidostā. Mani pārsteidza manas viesmāsas zilā matu krāsa. Man pretī nāca mans viestēvs Antons, kurš ir ļoti jauks cilvēks, un pateica:”Hello, my name is Antons!”, un tad mēs devāmies uz Koknesi. Tajā brīdī es sapratu, ka viss būs labi!
Kādas bija spilgtākās atšķirības no ierastās ikdienas dzimtenē un jaunās ikdienas viesģimenē?
Pirmā lielā atšķirība bija tas, ka Vācijā es dzīvoju Hamburgā, kas ir samērā liela pilsēta, bet Latvijā – Koknesē, kas salīdzinājumā ar Hamburgu man bija kā lauki. Hamburgā es dzīvoju mazā dzīvokli, bet Koknesē pēkšņi lielā mājā ar lielu platību ap to, jau divas nedēļas pēc ierašanās es pirmo reizi mūžā vācu kartupeļus. Tās noteikti bija pirmās lielās atšķirības. Vēl mani pārsteidza tas, ka zēni meitenēm uzstāja iet pirmajām iekšā pa durvīm. Tas man likās interesanti un ļoti laipni.
Pastāsti par savu pieredzi Latvijas vidusskolā un kā tā atšķīrās no mācībām dzimtenē.
Skola tajā laikā ļoti atšķīrās no manas skolas Vācijā. Piemēram, attieksme pret skolotājiem bija savādāka. Skolēni pret skolotājiem, godīgi sakot, izturējās ar lielāku cieņu nekā pie mums Vācijā. Tādēļ mācību procesā bija nedaudz citādāka atmosfēra, likās nedaudz formālāka nekā mājās.
Pēc cik ilga laika varēji jau komunicēt latviešu valodā?
Pēc pusgada. Pirmos divos mēnešos es tik pat kā neko nesapratu. Sākumā bija grūti atšķirt latviešu valodu no krievu valodas. No sākuma es centos saprast, kad sākas teikums un kad tas beidzas. Kā jau viesiem zināms, jaunā vecumā ir daudz vieglāk apgūt jaunu valodu. Galvenokārt, jo cilvēki neiemācās tiešus tulkojums vārdiem, bet gan iemācās, atpazīt priekšmetus iedomājoties vai redzot tos. Pamazām sāku atšķirt lietas, piemēram, tas ir galds un tas ir krēsls, nevis Stuhl – krēsls, Tabelle – galds. Kā jau teicu, man pirmais solis bija atšķirt vienu teikumu no otra, tas man palīdzēja vēlāk komunikācijā latviešu valodā. Neko vairāk īsti pirmajos divos mēnešos neizdevās iemācīties. Vēlāk jau sāku atpazīt dažādus vārdus šajos teikumus, bet pati izteikties ar pūlēm varēju aptuveni pēc sešiem mēnešiem.
Kādas ir spilgtākās atmiņas no tavas pieredzes Latvijā?
Man to ir tik daudz, ka grūti nosaukt vienu. Pirmie atmiņā nāk Jāņu svētki. Nekad Vācijā nebiju pieredzējusi tādus svētkus – visapkārt dziedoši cilvēki, lēkšana pāri ugunskuram, Jāņu siera ēšana – tas viss likās tik pozitīvi un jauki.. Atmiņā arī palicis jautrs atgadījums, kad kopā ar draudzeni izkāpām no vilciena Jumpravas stacijā, kad īstenībā vajadzēja kāpt ārā Koknesē. Tad abas desmitos vakarā divas stundas stāvējām un gaidījām nākamo vilcienu, nezinot vai tāds vispār būs, jo tas bija tajā laikā, kad nebija iespēja uzreiz internetā paskatīties vilcienu sarakstu. Man tiešām ir daudz spilgtu atmiņu, grūti izvelēties konkrētus noteikumus. Atmiņā palikuši arī Ziemassvētki Rundālē, kur dzīvoja daļa no manas viesģimenes. Toreiz, bija ļoti daudz sniega, dzīvojot Vācijā, tik daudz sniega nebiju vēl redzējusi, un ārā bija -30 grādi. Vēl, protams, labi atceros kartupeļu vākšanu un citus lauku priekus, kurus pirmo reizi pieredzēju tieši Latvijā.
Kā iesaistījies latviešu korī? Vai jau pirms tam nodarbojies ar dziedāšanu?
Jau kopš agras bērnības, esmu bijusi saistīta ar mūziku. Latviešiem tautasdziesmu dziedāšana liekas pašsaprotami, bet vāciešiem gan nē. Es atceros, ka pirms došanās uz Latviju es vēl nezināju par latviešu lielo koru kultūru, bet atceros, ka YFU sagatavošanas seminārā es pirmo reizi dzirdēju, ka Latvijā ir tādas senas koru tradīcijas. Šo dzirdot es zināju, ka vēlos iesaistīties korī un orķestrī, kas tikai tikko veidojās Koknesē. Ierodoties Latvijā mani mana viesmamma aizveda uz Kokneses sieviešu kori, un protams sākumā es neko nesapratu, bet varēju apmēram sajust kas jādara. Es uzskatu, ka iesaistīšanās korī man palīdzēja labāk apgūt latviešu valodu, par cik tas bija mazs koris, un korī ir svarīgi, kā dziedot izrunā, piemēram, skaņu “e”. Pateicoties korim, es noteikti uzlaboju savas izrunas prasmes un uzlaboju valodas zināšanas.
Kādas ir sajūtas atgriežoties Latvijā?
Es Latvijā atgriežos katru gadu un vienmēr priecājos atgriezties un atkal satikt savu viesģimeni. Tagad jau esmu atgriezusies Latvijā tik daudz reižu, ka man tas ir tāpat, kā aizbraukt, piemēram, uz Minheni. Agrāk lidojot uz Latviju bija uztraukums, bet tagad tāda vairs nav. Es vienmēr priecājos atgriezties Latvijā, un man te joprojām ir savs draugu loks. Varu ar lepnumu teikt, ka Latviju uzskatu par savām otrajām mājām.
Kādas ir sajūtas piedaloties Dziesmu svētkos?
Man ir ļoti pozitīvas un aizkustinošas emocijas. Vienmēr priecājos atgriežoties Latvijā un jūtos, ka daļa manis joprojām ir šeit. Piedaloties dziesmu svētkos, es jūtos kā daļa no šīs tautas un spēju vēl plašāk iepazīt latviešu koru kultūru un izprast latviešu mitoloģiju, kas man arī interesē. Atgriežoties Vācijā es iesaistījos latviešu korī tur, es sāku labāk izprast latviešu mitoloģiju. Piemēram, vienmēr domāju, kas ir tā Māra vai ko dziesmās nozīmē Dievs. Līdz ar to man iespēja piedalīties Dziesmu svētkos nozīmē ļoti daudz. Pavisam noteikti būt uz skatuves ar tūkstošiem citu dziedātāju, bija liels gods un esmu lepna, ka man bija iespēja to izbaudīt un izdzīvot.
Ar ko Tev asociējas latviešu Dziesmu svētki?
Agrāk man Dziesmu svētki asociējas tikai ar to latvisko, bet tagad man arī ir prieks nodziedāt šīs latviešu tautas dziesmas, it īpaši vecākās, jo tās man personīgi liekas tuvas. Priekš manis tas vispār ir kā brīnums, ka ir tāda koru kultūra, jo vāciešiem nav tik plašs tautas dziesmu krājums. Daudzas no tām ir aizmirstas vai tiek dziedātas reti, bet latviešu tautas dziesmas man liekas ļoti interesantas un saistošas. Es noteikti varu piebilst, ka dziesmu svētki man asociējas ar kopā sanākšanu un sadziedāšanos.
Vai Tu ieteiktu saviem draugiem/paziņām doties apmaiņas programmā uz Latviju?
Jā, jebkurā gadījumā! Ja man kāds prasītu, tad es noteikti ieteiktu. Tā ir brīnišķīga pieredze. Es esmu dalījusies ar saviem draugiem savā pieredzē, kā arī esmu izveidojusi Youtube video un dalījusies ar saviem stāstiem un ieskatiem par latviešu kultūru. Vācijā ļoti liela nozīme ir futbola čempionātam, bet es ieteicu saviem draugiem nedaudz pārslēgties, kaut vai uz 10 minūtēm, un paskatīties Dziesmu svētkus. Jo es ticu, ka tās sajūtas un emocijas var izjust arī caur ekrānu. Draugi apsolīja paskatīties, pat ja neko nesapratīs, lai vairāk izprastu par ko es runāju, kā arī lai paklausītos skaistu mūziku.