“Man pēc atgriešanās no Francijas bijuši vairāki pasākumi, kuros man ļoti noder franču valoda un uz kuriem es tieku atkal aicināta, jo cilvēki zina, ka es spēju brīvi sarunvalodā komunicēt ar franču tautības cilvēkiem.”
Kas Tevi ieinteresēja un kā uzzināji par iespēju doties apmaiņas programmā?
Kad es mācījos 9. klasē, manā skolā bija divas apmaiņas skolnieces no Vācijas un Šveices, sadarbībā ar YFU, un vienā brīdī pie skolas ziņojumu dēļa parādījās YFU plakāts par stipendiju konkursu uz Vāciju un Franciju. Tā kā man jau bija franču valodas priekšzināšanas, es nolēmu kāpēc nepamēģināt. Tālākais konkurs noritēja ļoti ātri, ieguvu stipendiju un devos uz Franciju.
Kā izvēlējies valsti, uz kuru doties?
Es jau no apmēram 8 gadu vecuma devos uz franču kultūras centru apgūt franču valodu, bet apzinājos, ka valodu nevar pilnībā apgūt, sēžot skolas solā. Abi mani vecāki ir mūziķi, un franču mūzika, kultūra, filmas man likās ļoti vilinošas, foršas un eksotiskas savā ziņā, kā arī valoda. Valodu var ļoti labi iemācīties, aizbraucot uz turieni un iemetot sevi tajā vidē, un kaut kā izkūņojoties laukā pēctam.
Kādi bija pirmie iespaidi ierodoties jaunajā ģimenē / valstī?
Pirmā nedēļa bija tas adoptācijas laiks kopā ar visiem pārējiem skolēniem no visas pasaules, kas devušies uz Franciju. Ģimenē mani tieši pārsteidza tas, ka viņi ļoti daudz runāja. Man kā latvietim tas šķita pārsteidzoši. Sākumā bija grūti aprast pie tā, cik daudz un uzreiz viņi runā par ģimeni un visu tajā notiekošo. Bija grūti uzreiz uztvert visu, jo informācijas tiešām bija ļoti, ļoti daudz, bet viņi bija ļoti atsaucīgi un cenās izplaīdzēt, kā vien varēja.
Kā Tu raksturotu savu viesģimeni?
Ļoti interesanti cilvēki. Mana viesģiemene sastāvēja no viesmammas, viestēva un viesmāsas. Viņi jau iepriekšējā gadā bija uzņemuši apmaiņas skolēnu no Igaunijas. Katram no viņiem bija savs raksturs, kas visu padarīja interesantāku. Laikam jau mana viesmāsa bija kolarītākā. Ļoti pretēja rakstura man, bet mēs ļoti forši sakonektējāmies. Viņa prasīja man dažādus jautājumus, un es lēnām drusku vairāk un vairāk sāku atvērties viņai.
Pastāsti par mācībām skolā un kādas bija Tavas ārpusskolas aktivitātes?
Manā klasē sākumā bija vēl 3 citi apmaiņas skolēni, bet ar laiku tas mainījās dažādu iemeslu dēļ. Šādi es ieguvu draugus ne tikai no Francijas, bet arī no citām pasaules valstīm. Skolēni skolā bija ļoti ieintreģēti tajā, ka esam apmaiņas skolēni, jo viņi jau bija pieraduši, ka katru gadu pie viņiem ierodas citi skolēni no dažādām pasaules valstīm. Atšķirības no Latvijas skolas īsti nebija. Mana klase bija nedaudz mazāka, nekā mana klase Latvijā. Arī skolotāji bija ļoti pretimnākoši un sākumā centās izpalīdzēt, lai es labāk izprastu valodu un viņu mācīto.
Ārpus skolas es īsti neiesaistījos nekādos sporta veidos, bet es izveidoju labus kontaktus ar kaimiņiem. Pie kaimiņiem katru nedēļu nāca klavieru privātskolotāja, lai apmācītu viņu dēlu klavierspēlē, tad es arī gāju pie viņiem, un viņi ļāva arī man spēlēt, kas man likās ļoti laipni no viņu puses kaut ko tādu man piedāvāt, jo viņi neko par mani nezināja.
Kāda ir Tava spilgtākā atmiņa no apmaiņas programmas?
Man ļoti patika ģimenes izbraucieni un visas jautrās aktivitātes brauciena laikā. Manai ģiemenei bija lauku māja Itālijā, uz kurieni devāmies ar auto, kā arī manai ģiemeni bija radinieki, kuri dzīvoja ļoti skaistā Francijas reģionā. Tur netālu bija klints, uz kuru devāmies kāpt kopā ar savu viesmāsu un vectēvu, kurai augšā bija Svētās Marijas statuja un no kuras pavērsās ļoti skaists skats. Ļoti spilgti palikusi atmiņā pirmā reize, kad bija stiprs vējšs un pirmo reizi ieraudzīju šo vareno skatu.
Kādi Tavuprāt bija Tavi lielākie ieguvumi?
Manuprāt, pēc tāda gada cilvēks noteikti ļoti izmainās, bet bez šaubām uz labo pusi. Tu kļūsti tāds racionālāks un iegūsti ļoti labu pieredzi, protams, arī valoda. Man pēc atgriešanās no Francijas bijuši vairāki pasākumi, kuros man ļoti noder franču valoda un uz kuriem es tieku atkal aicināta, jo cilvēki zin, ka es spēju brīvi sarunvalodā komunicēt ar franču tautības cilvēkiem. Arī visas foršās atmiņas. Lai gan viss negāja tik viegli, kā sākumā likās, tas joprojām bija ļoti fantastiski un noderīgi. Uzskatu, ka katram ko tādu vajadzētu izdarīt vismaz reizi dzīvē.
Vai joprojām uzturi kontaktu ar viesģimeni un draugiem no viesvalsts?
Jā, varbūt ne ļoti bieži, bet ik pa brīdim sazvanāmies, sarakstāmies, apsveicam viens otru svētkos un tam līdzīgi. Ar draugiem jau plānojam nākamo reizi, kad varēsim atkal satikties.
Cik viegli bija atgriezties Latvijā pēc apmaiņas programmas? Turpināji mācības nākamajā klasē vai gadu atkārtoji?
Es atkārtoju izlaisto gadu, bet sapratu, ka tas varbūt bija noderīgi, jo nezinu, vai ar to robu spētu efektīvi mācīties tālāk. Bet, atgriežoties atpakaļ Latvijā, nesaskāros īsti ar nekādām problēmām un varēju iejusties diezgan veiksmīgi.
Vai Tu ieteiktu doties apmaiņas programmā saviem draugiem/paziņām?
Es noteikti ieteiktu tāpēc, ka tas tev liek iemācīties daudz pašam par sevi, kā tu rīkojies vēl līdz šim nepieredzētās un nedaudz nestandarta situācijās. Vēl uzskatu, ka tas taču ir ļoti forši apskatīties pēc iespējas vairāk, iepazīt un izbaudīt kaut ko vēl līdz šim neizjustu. Ja tu vēlies kaut ko ļoti krasi izmainīt savā dzīvē un vēl tieši pirms pilngadības, tad, manuprāt, tas ir ļoti vērtīgi un attīsta tevi kā personību.