“Tas ir tas, kas iemāca daudz par citām valstīm un to vēsturisko kontekstu, galu galā liekot aizdomāties par to, ka ir dažādi skata punkti no kuriem var skatīties uz dažādām situācijām un ka nav tikai viens pareizi vai nepareizi.”
Kā Tu uzzināji par iespēju doties apmaiņas gadā?
Sākotnēji man tētis pastāstīja par iespēju kā tādu, un tad mēs aizgājām uz vienu no YFU rīkotajiem info vakariem, kur programmas absolventi stāstīja par savu pieredzi. Visiespaidīgākais šķita stāsts par apmaiņas gadu Meksikā. Līdz ar to man iepatikās visa tā ideja par došanos apmaiņas gadā, kā arī es zināju, ka kaut kādā brīdī es gribēšu mācīties ārzemēs, bet nekad nebiju uzņēmies iniciatīvu, lai to tiešām izpētītu un izdarītu. Pēc tā pasākuma sapratu, ka tas tiešām ir tas, ko vēlos, un vecāki mani tajā tikai atbalstīja.
Kā nonāci pie lēmuma doties tieši uz ASV?
Viens no priekšnosacījuma bija doties uz vietu, kur nekad iepriekš nebiju bijis, kā arī kaut kur pēc iespējas tālāk. Gribēju atvērt durvis jaunām iespējām, līdz ar to gala izvēle notika starp ASV un Austrāliju, jo es izdomāju, ka vēlos doties uz valsti, kurā runā angļu valodā, lai man baigi nevajadzētu satraukties par valodas barjeru, un es varētu fokusēties uz pašu pieredzi kā tādu, izzināt kultūru un neuztraukties par to, ka vispirms jāapgūst valoda. Galu galā par labu ASV izlēmu, tāpēc ka vienmēr esmu gribējis to apmeklēt un iespējas tur ir uz katra stūra.
Dodoties apmaiņas gadā, kas bija lielākais pārsteigums ar ko saskāries?
Mani viesvecāki dzīvoja mazā Kanzasas štata pilsētiņā, bet neskatoties uz to, ka vieta bija maza, arī tur, tāpat kā visur citur ASV, sporta kultūra ir ļoti populāra, kas bija liels pārsteigums. Man sanāca pašam to izbaudīt, jo spēlēju gan amerikāņu futbolu, gan basketbolu. Piektdienās, kad norisinās amerikāņu futbola spēles vidusskolai, visa pilsēta nāk uz tām spēlēm, neskatoties uz to, ka nevienu no cilvēkiem, kas spēlē nezini, visi tik un tā apmeklē šīs spēles un atbalsta, kas padara to atmosfēru ļoti īpašu un kaut ko tādu, ko Latvijā nenākas sastapt. Manuprāt, kopumā tā kopības sajūta ir daudz izteiktāka – visi ļoti interesējās viens par otru, arī svešinieki komunicē viens ar otru, un jebkurā brīdī vari uzsākt desmit minūšu sarunu ar kādu uz ielas, kuru pilnīgi nepazīsti.
Kādas bija tavas attiecības ar viesģimeni?
Man bija ļoti forša viesģimene, kurai, manuprāt, biju jau 25 apmaiņas students, ko viņi ir uzņēmuši, tāpēc viņiem tā pieredze jau noteikti bija, un viņi zināja, kā ar visu tikt galā. Es labāku viesģimeni nevarēju iedomāties, protams, neviens nav perfekts, bet viņi tiešām parūpējās par to, lai es iepazītu Amerikas kultūru, lai man būtu gan laiks, ko pavadīt ar viņiem, gan ar draugiem un izbaudīt to gadu, cik vien tas ir iespējams. No sākuma viņi arī apmēram izstāstīja, kādas ir viņu ekspektācijas, līdz ar to mēs jau ļoti ātri atradām kopīgu valodu. Katrā ģimenē ir kādi strīdi jeb konflikti, bet es varētu teikt, ka viņi jau bija profesionāļi un mācēja veiksmīgi komunicēt un risināt visu.
Vai ir kāds īpašs notikums, kas palicis atmiņā par apmaiņas gadu?
Gluži vienu momentu nevaru nosaukt – viss gads paliek atmiņā, kā kaut kas īpašs, taču viena no tādām īpašākajām sajūtām bija tā, ka tu tur esi, redzi un ceļo, bet saproti, ka neesi tūrists. Ka tās ir mājas uz gadu, un tiešām šeit atrodies. Viens brīdis, ko atminos bija, kad sēdēju un atcerējos, kā tikai domāju un sapņoju par apmaiņas gadu, un vienā brīdi es biju jau tur, kas šķita mazliet neaptverami, cik laiks ātri pagāja.
Kas, tavuprāt, ir lielākā pievienotā vērtība apmaiņas gadam?
Manuprāt, jebkurš pēc apmaiņas gada paliek daudz atvērtāks – tiek iepazīta jauna kultūra, jauni cilvēki no citām valstīm, tiek apgūtas jaunas zināšanas. Piemēram, manā gadījumā man bija iespēja apgūt priekšmetus, kas Latvijā nebija, kā priekšmetu par Amerikas parlamentu, vēsturi, un tas ir tas, kas iemāca daudz par citām valstīm un to vēsturisko kontekstu, galu galā liekot aizdomāties par to, ka ir dažādi skata punkti no kuriem var skatīties uz dažādām situācijām un ka nav tikai viens pareizi vai nepareizi. Noteikti arī tas, ka kā cilvēks paliec daudz patstāvīgāks un vairāk novērtē dažādas lietas.
Cik ilgs laiks tev pagāja, lai atkal adaptētos pie dzīves atpakaļ Latvijā?
Manā gadījumā bija pavisam netradicionāla situācija Covid dēļ, jo tas viss sākās kaut kad februārī/martā, un apmaiņas gada organizācija jau pašā pandēmijas sākumā zvanīja un brīdināja, ka jābūt gatavam kuru katru brīdi doties atpakaļ, ko es, protams, ļoti negribēju, un tā bija diezgan nepatīkama sajūta. Kādu mēnesi dzīvoju ar sajūtu, ka kuru katru brīdi varētu nākties braukt mājās, bet beigās tomēr izdevās palikt līdz beigām, par ko es, protams, priecājos, bet līdz ar visiem ierobežojumiem, tas nebija tas pats. Līdz ar to tajā laika posmā no februāra līdz jūnijam es paspēju aprast ar to domu un pat beigās mazliet gribēju uz mājām.
Kāpēc tu ieteiktu katram, kuram ir iespēja, doties apmaiņas gadā?
Noteikti valodas dēļ, jo pat ja brauc uz angļu valodā runājošu valsti, katru dienu tiek komunicēts tajā valodā un tas paceļ valodas zināšanas pavisam citā līmenī. Noteikti arī jau minētā patstāvība, ko iegūsti apmaiņas gada laikā. Vēl pavisam noteikti – kontakti un draugi, un vienkārši cilvēki, ko iepazīsti. Kā arī iespēja iemācīties uzdrīkstēties darīt lietas un izmantot iespējas, kas varbūt pirms tam šķiet neinteresantas, bet beigās rada fantastiskas atmiņas un emocijas, kas rezultātā paplašina redzesloku.