“Esmu ļoti pateicīga pati sev, ka saņēmos to izdarīt, neskatoties uz to, cik šausmīgi pārbijusies es biju”
Kā uzzināji par iespēju doties apmaiņas programmā un kas pamudināja pieteikties?
Par šādu iespēju uzzināju no mana brāļa labas draudzenes, kura arī bija devusies apmaiņas gadā uz Jaunzēlandi tieši ar YFU. Man šī meitene pati par sevi šķita ļoti iedvesmojoša, tāpēc uzreiz radās ļoti pozitīva asociācija ar to. Biju dzirdējusi dažādus stāstus no viņas. Brālis arī bija devies nedaudz citādā pieredzes apmaiņā citā valstī, un es arī ļoti gribēju darīt to pašu – jaunus iespaidus, pieredzi, ceļojumu, kā arī vēlējos izkāpt no savas komforta zonas, jo sapratu, ka tajā brīdī biju komfortabli iedzīvojusies savā burbulī, tāpēc, tieši brāļa pamudināta, devos prom jau tieši vidusskolas laikā.
Kā izlēmi doties tieši uz Austrāliju?
Sākotnēji gribēju doties uz valsti, kurā ir cita valoda, taču es sapratu, ka negribu braukt uz veselu gadu. Tajā brīdī man likās, ka tik ilgs laiks apmaiņā manai tā brīža personībai ir pārāk liels solis, tāpēc izlēmu doties prom uz četriem mēnešiem, kas noveda pie tā, ka sapratu, ka citu valodu tik ātri neapgūšu, tāpēc nolēmu par labu angļu valodā runājošai valstij, lai pēc iespējas ātrāk varētu iejusties un integrēties tajā valstī. Papildus – Austrālija vienmēr šķitusi kā sapņu valsts, kuru vēlētos apmeklēt, tā arī pieņēmu lēmumu doties tieši tur!
Aizbraucot prom, kas bija tās lietas, īpatnības Austrālijā, kas Tevi visvairāk pārsteidza?
Patiesībā sākotnēji man šķita, ka tas kultūršoks būs daudz lielāks, ka es dodos uz pavisam citu kontinentu, citu pasauli, taču aizbraucot tur, it īpaši pilsētā, kurā es dzīvoju, sajūta bija diezgan līdzīga tāpat kā Latvijā. Nobruka daudzi stereotipi par Austrāliju, kā tas, ka ne visi ir sērferi vai dabas bērni. Tomēr viena lieta, kas pārsteidza bija ēdiena kultūra, proti, ļoti daudz fast food – burgeri un frī kartupeļi skolas ēdnīcā bija normāla lieta, tikai pa retam bija, piemēram, rīsi ar dārzeņiem. Pie tā bija grūti pierast, jo mājās, Latvijā, biju pieradusi bieži ēst salātus un svaigu pārtiku no dārza. Savukārt ļoti pozitīvi pārsteidza tas, cik visi bija atvērti un laipni – veikalā visi ir smaidīgi un nāk apvaicāties, kāda ir bijusi diena. It īpaši, ja tu pats esi pozitīvs un atvērts, tad nākas aprunāties ar visiem. Visi ir ļoti pļāpīgi – pat mana viesmamma, kura sevi uzskatīja par ļoti introvertu, sabiedrībā devās un ar visiem runājās, ko es varēju tikai apbrīnot, cik dažādi mums ir standarti.
Vai Tev ātri izveidojās kontakts ar viesģimeni?
Jā, kontakts izveidojās ļoti ātri, mums sakrita domas, iespējams pateicoties tam, ka jau pirms devos prom, mēs jau daudz bijām komunicējuši, kas bija abpusēji ļoti noderīgi, jo jau laicīgi sapratām viens no otra tādas lietas, kas patīk vai tieši otrādi – nepatīk. Protams, visu laiku nebija viss spoži un perfekti, tā tomēr ir cita ģimene, katrs esam pieraduši dzīvot citādāk. Pie tā noteikti bija jāpierod un jāiemācās, kā tas ir jādara tur, jo tu nevari vilkt līdzi savu pasauli un ienest viņu Austrālijā – ir jāpielāgojas. Bet mēs abpusēji bijām ļoti atvērti un gatavi mācīties un pielāgoties.
Vai paralēli mācībām tev bija ārpusskolas aktivitātes?
Es pirms apmaiņas gada biju gājusi uz YFU sarunu vakariem, klausīties iepriekšējo apmaiņas studentu stāstus, un viņi visi teica, ka noteikti vajag darīt kaut ko ārpus skolas, jo ja, piemēram, skolā neizveidojas kontakts, tad tas var notikt ārpusskolas. Līdz ar to – jā, man bija ārpusskolas aktivitātes, kas man īstenībā sākotnēji ļoti palīdzēja iejusties tajā vidē un nodarbināt savu prātu, lai es visu laiku nedomātu par to, ko dara mani draugi un ģimene Latvijā. Es gāju spēlēt volejbolu, ko izdevās nokārtot caur viesvecāku kontaktiem, kā arī es izmēģināju jogu, ko es nebiju regulāri pirms tam darījusi. Man ļoti patika, lai arī es parasti biju jaunākais cilvēks grupā. Visiem citiem arī bija interesanti dzirdēt par to, kas es esmu un no kurienes nāku – nezināmas, mazas valstiņas. Pa vidu paspēju apmeklēt arī dažādus skolas pulciņus, respektīvi, izmantoju katru piedāvājumu, kas uzradās manā ceļā!
Kas, tavuprāt, ir vislielākā pievienotā vērtība apmaiņas programmai?
No sevis varu teikt, ka pat ja bieži negāja viegli manas personības dēļ, jo biju ļoti kautrīga, es uzdrošinājos iemest sevi pavisam citā vidē, kur man nav izvēles iespēju – būt kautrīgai un nerunāt, un es pat nevaru aprakstīt, cik ļoti man tas palīdzēja atvērties, ka atbraucot uz Latviju bija tik daudzreiz vieglāk kaut vai vienkārši sarunāties. Es visticamāk pirms apmaiņas gada tik viegli uz šo interviju nebūtu atnākusi. Tas mani atvēra visādi – skolā prezentācijas veidojot, vai ikdienišķas sarunas aizvadot, to visu šobrīd darīt ir daudz vieglāk un mierīgāk. Protams, redzesloks paplašinājās, cilvēku pieņemšana, bet visvairāk kā jau teicu, komunikācijas spējas uzlabojās.
Vai ir kāds īpašs notikums, kas saistās tikai ar apmaiņas programmu un paliks atmiņā vēl ilgi?
Noteikti ir dažādi momentiņi, bet ja man jānosauc ir viens tas būtu viens īpašs brauciens. Kaut ko internetā skatoties, man Facebook, saprotot, ka esmu Austrālijā, izmeta reklāmu par nedēļas izbraucieniem cilvēkiem, kuri ir atbraukuši apmaiņā. Nolēmu doties un patiesi jutos kā filmā – apkārt bija lauks, kā tuksnesis, un es, lai gan pati neēdu gaļu, gatavoju visai grupai ķengura gaļas sautējumu, kuru man piedāvāja pagatavot un es piekritu, domādama, kad tad, ja ne šobrīd. Turpat pēc ēšanas mēs gulējām tādos guļammaisos/somās uz zemes; apkārt bija pilnīgi klajas, melnas debesis, nekurienes vidū ar spožām, spožām zvaigznēm. Tajā brīdī skatījos uz to visu, nespēdama noticēt tam, kur atrodos.
Ja tev šobrīd īsi būtu jāpārliecina kāds doties apmaiņā, vai nē – ko tu teiktu?
Pat nedomājot teiktu – ir jābrauc! Jā, tas ne vienmēr ir viegli ar daudz pārbaudījumiem, bet pat ja ES, pats kautrīgākais cilvēks, kādu zināju, to spēju, tad to var izdarīt jebkurš! Tas ļoti izmaina skatījumu uz dzīvi, paplašina redzesloku un kontaktus! Un esmu ļoti pateicīga pati sev, ka saņēmos to izdarīt, neskatoties uz to, cik šausmīgi pārbijusies es biju, bet šo pieredzi noteikti neparko neņemtu atpakaļ un nemainītu!