“Apmaiņas gadā katru nedēļu notiek kāds īpašs notikums, apmaiņas gads pats par sevi ir ļoti īpašs notikums.”
Kā Tu uzzināji par apmaiņas gadu un kas tevi pamudināja pieteikties?
Mana labākā draudzene aizveda mani uz YFU info vakaru, jo viņa pati gribēja pieteikties. Es pati tajā laikā skolā mācījos vācu valodu, un ap to laiku viena cita draudzene arī pieteicās, kā rezultātā es pēdējā stipendiju konkursa dienā, pēdējā minūtē, nosūtīju arī savu pieteikumu, kas arī ļoti veiksmīgi noslēdzās, jo pēc vairākām atlasēm kļuvu par stipendijas laureāti un nepilnu pus gadu vēlāk nokļuvu Vācijā.
Kā nonāci pie lēmuma doties tieši uz Vāciju?
Uz Vāciju nolēmu doties tāpēc ka, kā jau minēju, skolā mācījos vācu valodu, bet no skolā apgūtajām teorētiskajām zināšanām bija sajūta, ka nespēšu pārliecinoši sarunāties un komunicēt, un jau tajā laikā mans mērķis bija studēt Vācijā, kas bija papildus pamudinājums uzdrīkstēties, iemācīties valodu, lai piepildītu savu mērķi.
Gandrīz katrs apmaiņas gada students sastopas ar kultūršoku – kas Tevi pārsteidza visvairāk? Kas bija patīkamās pārmaiņas un kas ne tik ļoti?
Kopš apmaiņas gada ir pagājis jau labs laiciņš – vairāk kā trīs gadi, tāpēc tās atmiņas ir jau nedaudz pabalējušas. Nevaru nosaukt konkrēti vienu lielu lietu, kas šķita super – pārsteidzoša, jo tieši visas mazās lietas veidoja to kopumu un skatu uz dzīvošanu citā valstī, kurā cilvēki dzīvo ar pilnīgi citu vēsturisko kontekstu un vērtībām. Taču vislielākās pārmaiņas bija tas, ka savā apmaiņas gada pilsētā Brēmenē es gāju kristīgā privātskolā, kas bija ļoti maza, kur cilvēki viens otru pazina, pat ja tu nezināji viņus, un visi vienmēr sveicinājās. Tas šķita pavisam citādāk, kā Rīgas skolā.
Kā tev izdevās rast kopīgu valodu ar viesģimeni?
Burtiski par valodu runājot ar savu viesģimeni sākumā sazinājos angliski. Man bija viesmāsa, kura savu apmaiņas gadu bija pavadījusi ASV. Bija salīdzinoši ilgs laika posms un grūtības, kamēr mēs pārgājām uz vācu valodu. Mana viesmamma bija pret to un ar mani runāja tikai vāciski, un visādi izrādīja nepatiku par angļu valodas lietošanu, bet tad mēs kopīgi ar viņu aizbraucām brīvdienās uz Minheni, un es nedēļu runāju tikai vāciski, līdz ar to pēc tam es pārgāju tikai uz vācu valodu.
Kopīgu valodu pārnestā nozīmē – man šķiet, ka jau no paša sākuma mēs sapratāmies diezgan labi. Es teiktu, ka mēs bijām abpusēji diplomātiski par lietām, kurās mums nesaskanēja, bet tā kā manai viesmammai jau bija pieredze ar apmaiņas skolēniem, tad viņa diezgan labi saprata, ka bieži notiek kādi pārpratumi valodas barjeras dēļ, kas nav jāuztver ļoti saasināti.
Vai paralēli mācībām nodarbojies ar kādām ārpusskolas aktivitātēm?
Paralēli mācībām es centos nodarboties ar vieglatlētiku ar ko es nodarbojos Latvijā, bet es sapratu, ka tie treniņi nesaskanēja ar manu skolas grafiku, pēc tam tad es nodarbojos ar volejbolu, kur gāja arī manas draudzenes.
Vai ir kāds īpašs notikums, kas saistās tikai ar apmaiņas gadu un paliks atmiņā vēl ilgi?
Apmaiņas gadā katru nedēļu notiek kāds īpašs notikums, apmaiņas gads pats par sevi ir ļoti īpašs notikums, bet, piemēram, kas man ļoti patika, bija nometne apmaiņas gada vidū pēc Ziemassvētkiem, jo tur es biju kopā ar draudzenēm un mēs labi pavadījām laiku Berlīnē ar divām meitenēm no Zviedrijas, tas ir vēl tāds spilgts notikums, taču, kā jau teicu, vispār viss apmaiņas gads bija ļoti īpašs.
Kas, tavuprāt, ir vislielākā pievienotā vērtība apmaiņas gadam?
Manuprāt, vislielākā pievienotā vērtība apmaiņas gadam ir iespēja ieraudzīt pasauli no pavisam cita skata punkta, un saprast to, ka cilvēki citās valstīs domā citādāk, bet arī tāpēc ka mūs ļoti ietekmē tā vide, kurā uzaugam un kaut kāda kopīga pieredze un vēsture – un to man likās svarīgi apzināties. Vēl viens aspekts – tā iespēja iemācīties valodu, komunicēt ar cilvēkiem nepiespiestā, dabīgā veidā.
Kādas ir tavas šī brīža attiecības ar viesģimeni un apmaiņas gada draugiem?
Ar saviem apmaiņas gada draugiem es sazinos ik pa laikam, bet ne tik daudz. Šobrīd studēju Vācijā, kas ir diezgan tālu no tās vietas, kur es biju apmaiņas gadā, un pandēmijas dēļ es viņus pārāk bieži nesatieku – pēdējo reizi biju uz viņu izlaidumu. Un ar viesģimeni – es tiekos biežāk, mēs sazvanamies biežāk, un viņi pat gribēja apciemot arī mani nesen, bet pandēmijas dēļ tā arī neizdevās to izdarīt.
Vēl viens liels pārdzīvojums ir atgriešanās mājās – kā Tu ar to tiki galā, cik ilgs laiks pagāja, lai atkal adaptētos Latvijai un kā tas ietekmēja tavu skolas dzīvi?
Man patiesībā bija grūtāk pielāgoties dzīvei mājās, atpakaļ atgriežoties, kā aizbraucot prom, jo es uz pasauli skatījos pavisam citādāk un tas bija liels šoks atkal būt mājās un redzēt veco dzīvi un draugus ar pilnīgi jaunu skatījumu. Viss bija ļoti mainījies – citi bija mainījušies un es biju mainījusies, tāpēc man bija diezgan grūti pierast. Pagāja diezgan ilgs – es domāju, ka ilgāk nekā citiem, kamēr es adaptējos.
Kāpēc Tu ieteiktu izmantot apmaiņas gadu citiem skolēniem?
Es noteikti ieteiktu izmantot apmaiņas gadu citiem skolēniem valodas dēļ – tā var tik lieliski iemācīties valodu. Man pat tas izdevās tik labā līmenī, lai studētu Vācijā – lasītu, runātu un rakstītu vismaz C1 līmenī. Tas ir liels bonus, jo tā valodas apguve uz vietas ir daudz efektīvāka un pilnīgāka kā jebkādos kursos.
Kā YFU Tev ir palīdzējis visa apmaiņas gada procesa laikā?
YFU visvairāk palīdzēja tieši sākumā, bet šī apmaiņas gada laikā man nebija nekādu problēmu ar viesģimeni, varbūt pavisam minimāli, tāpēc man YFU palīdzību principā nevajadzēja un mēs ar visu tikām galā.
