“Tas ir tas viens gads par kuru vari atcerēties, ka tas tika izdzīvots uz 100%”
Kas Tevi pamudināja doties apmaiņas gadā?
Apmaiņas gadā gribēju doties jau sen, ja nemaldos, jau no 7. klases, tāpēc jau sen zināju, ka tiešām došos apmaiņā. Vēl viens iemesls bija tas, ka biju lasījusi, cik interesanti ir jau vidusskolā piedzīvot dažādas jaunus piedzīvojumus, vietas, doties uz citu valsti un dzīvot tur pašam. Es nezinu cik svarīgs ir viesģimenes aspekts, bet tas, ka tā ir iespēja piedzīvot citas valsts kultūru, kamēr pats vēl esi vidusskolā, lai atgriežoties mājās, pastāstītu par visu iegūto praktiski visiem. Tas, manuprāt, bija viens no svarīgākajiem aspektiem, kāpēc es izvēlējos doties apmaiņas gadā.
Pirms došanās prom, vai bija kādas īpašas ekspektācijas? Un vai tās tika piepildītas?
Pirms došanās prom, man, pēc manām domām, nebija daudz ekspektāciju, bet es noteikti biju iztēlojusies, ka es varēšu sērfot. Pirmā viesģimene, kas man bija Dienvidāfrikā, dzīvoja Keiptaunā, tāpēc es būtu varējusi to darīt, bet brīdī, kad tur ierados, visi bija lockdown’ā, tāpēc šis piepildījās tikai aptuveni mēnesi pēc ierašanās. Tomēr pārāk daudz nevēlējos iztēloties, lai spētu palikt ar atvērtu prātu, un labi, ka tā.
Tu devies uz vietu ar krasi atšķirīgu vēsturisko kontekstu un mentalitāti – kas Tevi pārsteidza visvairāk?
Visvairāk mani Dienvidāfrikā pārsteidza tas, ka, izbraucot ārā no lidostas un dodoties uz jaunajām mājām, specifiski Keiptaunā pa to ceļu pa kuru braucām neredzēju daudz koku, tāpēc pirmā doma, kas ienāca prātā bija – tad šādi izskatās Āfrika – bez kokiem. Otrā lieta, ko ievēroju bija tas, ka specifiski tur, kur es dzīvoju, bija dažādu rasu cilvēku rajons un es neredzēju gandrīz nevienu baltādainu cilvēku vispār, jo tikai mazliet vēlāk, ilgāk padzīvojot, es uzzināju, ka segregācija pēc rasēm joprojām notiek, un lielākoties baltādainie dzīvo atsevišķos rajonos, lai arī neoficiāli, tomēr tas joprojām ir aktuāli.
Vai ar viesģimeni kontaktu izdevās rast ātri?
Godīgi sakot, ar pirmo viesģimeni es kontaktu līdz galam tā arī nekad neatradu, bet ar otru viesģimeni pie kuras es pārvācos, ja nemaldos pēc četriem mēnešiem, es sapratos jau pirmajā dienā. Kā es pati smējos, ka ierodoties jaunajās mājās, jau biju kļuvusi par daļu no ģimenes. Viņi bija ļoti jauki, mani uzreiz iepazīstināja, un lielākoties, kā es atradu kontaktu ar dažādiem ģimenes locekļiem, bija darot dažādas lietas ar viņiem, piemēram, ar viesmammu kopīgi gatavoju, ar viestēti staidzinot suņus.
Kas, tavuprāt, bija kopīgs ar vienaudžiem tur un tieši pretēji – kas ļoti atšķīrās?
Manuprāt, man ar vienaudžiem kopīgs bija tas, ka praktiski mēs visi esam pusaudži un ir diezgan viegli atrast kontaktu, ja tu ej vienā skolā un tev ir vieni un tie paši skolotāji. Bet pēc tam, kad tu tiec pāri šajai, kā kopīgajai lietai, tie noteikti bija arī hobiji, kas ir diezgan līdzīgi visā pasaulē – visi spēlē mūzikas instrumentus, dejo, sporto vai zīmē. Bet visatšķirīgākais, manuprāt, bija tas, ka daudz cilvēku spēlē regbiju, turpretī es pat nebiju noskatījusies nevienu regbija spēli pirms nokļuvu tur. Tā bija lieta, kas noteikti pārsteidza, jo es nevarēju iesaistīties sarunās par to.
Kas ir tas, kas šobrīd, atrodoties mājās, pietrūkst visvairāk?
Visvairāk mājās pietrūkst Dienvidāfrikas saule un cilvēku draudzīgums, jo eiropieši ir vēsi pēc dabas, un es to nekad nebiju iztēlojusies, līdz es sapratu, ka Dienvidāfrikā tas ir pilnīgi normāli uz ielas sveicināt kādu, ko tu vispār nepazīsti, tikai tāpēc, ka šis cilvēks tev nāk pretī, vai tas, ka viņi uzsāk sarunu par pilnīgi jebko – es varētu stāvēt lielveikalā rindā, un priekšā esošais cilvēks varētu vienkārši paprasīt: “Kā tev iet šodien?” Šī saruna varētu tikt aizvadīta visu šo laiku, stāvot rindā, kas priekš manis, aukstā eiropieša no introvertās Latvijas, bija liels šoks.
Pēc tavām domām – kas ir tas, kas padara apmaiņas gadu par tik īpašu un nozīmīgu notikumu? (Kas ir tā pievienotā vērtība)
Manuprāt, tas kas padara apmaiņas gadu tik īpašu un nozīmīgu ir tas, ka tu tiec izmests pilnīgi citā vietā, citā vidē, iespējams pat valstī, kurā tu nerunā viņu valodā un tev nākas izveidot dzīvi tur uz veselu gadu, kas ir diezgan grūti. Savukārt pēc tam, to visu izveidoto nākas atstāt, ar lielu iespējamību, ka šos cilvēkus vairs nesatiksi. Tieši šis ir tas, kas liek novērtēt katru mazāko mirkli, ko var piedzīvot, jo tas viss veido kopskatu. Tas ir tas viens gads par kuru vari atcerēties, ka tas tika izdzīvots uz 100%, apzinoties, ka aizbraucot tā visa nebūs un man ir jādara viss, ko šis gads piedāvā.