Pēdējo 12 gadu laikā Krauzes ģimene kā viesģimene savās mājās uzņēmusi apmaiņas skolēnus no Taizemes, Vācijas, Austrālijas un Itālijas, gūstot bagātīgu starpkultūru pieredzi un veidojot ilgstošas draudzības. Atvērtība jaunām kultūrām un vēlme paplašināt savu un bērnu redzesloku mudinājusi kļūt par viesģimeni vairākkārt. Intervijā Krauzes ģimene stāsta par dzīvi kopā ar apmaiņas skolēniem, kultūru atšķirībām un ieguvumiem, ko šī pieredze sniegusi visiem ģimenes locekļiem.
Jūs jau vairākkārt esat uzņēmuši apmaiņas skolēnus. Kas jūs iedvesmo to darīt atkal un atkal?
Nav viena konkrēta iemesla vai argumenta, kādēļ izvēlamies uzņemt apmaiņas skolēnus. Mēs esam atvērti citām kultūrām un jaunai pieredzei, tādēļ jau pirmajā reizē mūs vadīja ziņkārība – kā tas būs un ko tas mums dos. Laika gaitā šī ziņkārība ir pārtapusi vēlmē iepazīt jaunus cilvēkus un dažādas kultūras no visas pasaules.
Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ turpinām to darīt, ir arī vēlme dot šo pieredzi saviem bērniem. Mēs vēlamies iemācīt viņiem būt atvērtiem, pieņemt atšķirīgo un veidot kontaktus ar cilvēkiem no citām valstīm un kultūrām. Dzīvošana kopā ar apmaiņas skolēniem palīdz labāk izprast dažādas mentalitātes, paplašina redzesloku un veicina savstarpēju sapratni.
Kādi bija jūsu pirmie iespaidi, uzņemot skolēnu savās mājās?
Mūsu pirmā pieredze kā viesģimenei bija ar skolnieci no Taizemes. Tas bija laikā, kad ikdienas saziņa ar sociālo tīklu un citu digitālo rīku starpniecību vēl nebija tik izplatīta. Mums bija iespēja tuvāk iepazīt atšķirīgu kultūru, mentalitāti un komunikācijas stilu, kas bija vērtīga pieredze visai ģimenei.
Savukārt ar skolnieci no Vācijas viss noritēja ļoti dabiski – viņa ātri iejutās mūsu mājās un kļuva par pilntiesīgu ģimenes locekli. Pat vizuāli viņa bija mums līdzīga, un nereti cilvēki, kas mūs nepazina, pieņēma viņu par mūsu meitu.
Pēdējais apmaiņas skolēns, ko uzņēmām, bija puisis no Austrālijas ar glutēna nepanesamību. Tas mudināja mūs vairāk pievērst uzmanību ēdienu izvēlei un iepazīt jaunus risinājumus ikdienas ēdienkartē. Pie šīm izmaiņām ātri pieradām, un šī pieredze ne tikai paplašināja mūsu zināšanas, bet arī sniedza jaunu skatījumu uz dažādām uztura vajadzībām.
Kā mainījās jūsu ikdiena, kļūstot par viesģimeni?
Tā kā esam atvērti un komunikabli cilvēki, mūsu ikdiena būtiski nemainījās. Apmaiņas skolēni ātri iekļāvās mūsu ģimenes ritmā un aktivitātēs. Vienīgās nelielās pārmaiņas bija saistītas ar austrāļu puiša glutēna nepanesamību – gatavojot ēdienus no miltiem, bija jāpadomā arī par bezglutēna alternatīvām. Taču arī tas drīz vien kļuva par ierastu ikdienas daļu. Starp citu, atklājām, ka rabarbermaize no bezglutēna miltiem ir patiešām garšīga.
Kā noritēja savstarpējā komunikācija ar skolēnu, īpaši sākumā?
Ikdienā pārsvarā sazinājāmies angļu valodā, taču mudinājām skolēnus mēģināt runāt arī latviski. Protams, daudz kas ir atkarīgs no paša skolēna motivācijas mācīties latviešu valodu un iesaistīties vietējā vidē. Ar prieku varam teikt, ka gan skolniece no Vācijas, gan puisis no Austrālijas latviešu valodu apguva diezgan labā līmenī, kas ievērojami atviegloja viņu iejušanos šeit.
Kā skolēns iesaistījās jūsu ģimenes ikdienā un kopīgajās aktivitātēs?
Apmaiņas skolēni vienmēr tika iesaistīti it visā, ko darījām kopā ar saviem bērniem. Arī attieksme pret viņiem bija tāda pati kā pret pārējiem ģimenes locekļiem. Viesskolēni ir piedalījušies gan lauku kartupeļu talkās, gan apmeklējuši mūzikas vai mākslas skolu, gan palīdzējusi dažādos mājas darbos. Tas viņiem ļāva ne tikai iepazīt mūsu ģimenes ikdienu, bet arī daudz labāk izprast Latvijas kultūru un tradīcijas.
Vai saskārāties ar kādiem izaicinājumiem šīs pieredzes laikā? Kā tos risinājāt?
Nopietnus izaicinājumus šīs pieredzes laikā nepieredzējām. Protams, katram skolēnam ir savi ieradumi, tradīcijas un skatījums uz ikdienas lietām, taču to uztvērām kā daļu no kultūru apmaiņas pieredzes. Visus jautājumus risinājām sarunās, un savstarpēja cieņa palīdzēja ātri atrast kopīgu valodu.
Ko jūs uzzinājāt par skolēna pārstāvēto kultūru? Vai pārņēmāt kādus šai kultūrai raksturīgus paradumus?
Visvairāk mums lika aizdomāties atšķirīgā jauniešu komunikācija ar savām ģimenēm un vecākiem. Ikdienas sarunās un kopā pavadītajā laikā varējām novērot, cik dažādas ir ģimenes attiecības un audzināšanas tradīcijas dažādās valstīs. Piemēram, Taizemē vecāku loma jauniešu ikdienas lēmumu pieņemšanā ir ļoti nozīmīga, savukārt itāļu jaunieši, pēc mūsu novērojumiem, jau salīdzinoši agrā vecumā pieraduši būt patstāvīgi.
Vai šī pieredze ir mainījusi jūsu priekšstatus par dzīvi citās valstīs vai par jauniešiem kopumā?
Pēc četru dažādu valstu apmaiņas skolēnu uzņemšanas esam pārliecinājušies, ka jaunieši visur pasaulē ir līdzīgi – viņi ir ziņkārīgi, atvērti jaunai pieredzei un vēlas veidot draudzības. Tajā pašā laikā katras kultūras īpatnības izpaužas attieksmē pret pieklājību, ģimenes vērtībām un savstarpējo komunikāciju.
Vēl viens interesants novērojums: kopš uzņēmām pirmo apmaiņas skolēnu pirms vairāk nekā 12 gadiem, katrs nākamais skolēns, kurš pabijis mūsu mājās, mums šķitis arvien patstāvīgāks un pieaugušāks.
Kādus ieguvumus šī pieredze devusi jūsu ģimenei?
Pirms sākām uzņemt apmaiņas skolēnus, mēdzām jokot, ka tā ir laba iespēja iegūt paziņas dažādās valstīs, pie kurām kādreiz varēs aizbraukt ciemos. Tomēr realitātē esam ieguvuši daudz vairāk – vērtīgu pieredzi, plašāku skatījumu uz pasauli un patiesas, ilgstošas draudzības.
Ar skolnieci no Vācijas un puisi no Austrālijas joprojām regulāri sazināmies un uzturam ciešu kontaktu. Īpaši priecē tas, ka puisis no Austrālijas gandrīz katru vasaru atbrauc uz Latviju un vairākas nedēļas viesojas pie mums.
Vai jūs ieteiktu citiem kļūt par viesģimeni? Kāpēc?
Noteikti! Tā ir unikāla iespēja iepazīt citas kultūras, iegūt jaunus draugus un paskatīties uz pasauli plašāk. Mūsu pieredze rāda, ka ieguvējas ir abas puses – gan apmaiņas skolēns, gan viesģimene.